Ilgu laiku abu nāciju pārstāvjus Latvijā sildīja ilūzija, ka ar laiku, Eiropas piemēra labvēlīgajā ietekmē mūsu politiskie tikumi pamazām uzlabosies. Un pie varas nāks cilvēki, kuri ne tikai valkās eiropeiskus uzvalkus, bet arī darīs eiropeiskus darbus. Diemžēl nesanāk. Sistēma, kas nejūt spiedienu no ārienes, spēj tikai degradēt.
Degradāciju mēs vērojam paši savām acīm. Tikai pirms pāris gadiem Solvita Āboltiņa un Valdis Dombrovskis atgādināja politiskās liekulības un divkosības paraugus, par kuriem nepieklājīgākus atrast grūti. Taču ieradās jaunie Saeimas krēslu un valdības kabinetu īpašnieki, un Āboltiņa atmiņā ataust kā gudra, līdzsvarota politiķe. Un tādi cilvēki kā Ivars Godmanis vai Māris Gailis pat atgādina antīkos varoņus no "zelta laikmeta", kad parastie cilvēki un kentauri-pusdievi dzīvoja gandrīz draudzīgi, cerēja celt labāku Latviju.
Kāpēc Kims Čenirs ir bagātāks nekā jebkurš prezidents
Latvijas jaunlaiku vēsture – tas nav tikai apburtais loks vien, ar katru loku tā nevis paceļas, bet gan nolaižas par līmeni zemāk. Ar katru loku politika kļūst aizvien primitīvāka, korupcija – atklātāka.
Atgādināsim, kā "Vienotība" savulaik tika pie varas stūres ar lozungu "nost ar oligarhiem!" un "nost ar korupciju" pēc "Latvijas Maidana", kad tauta sarīkoja nekārtības pie Saeimas 2009. gada janvārī.
Kas tad notika? Vakarējie korupcijas apkarotāji ātri iekļāvās sistēmā, vēl vairāk – to būtiski "uzlaboja" sev par labu. Viņu pieminētie oligarhi tikai skaudīgi šņākuļoja: oho, vai tad patiešām varēja pat tik nekaunīgi zagt?
Nu labi, jūs teiksiet, lai nu paliek zagšana, nevar taču tā būt, ka politiķi negribētu panākt valsts attīstību. Viņiem taču vajag no kaut kā zagt, no kaut kādas peļņas?
Tā ir paši izplatīta kļūda, apliecina grāmatas "Kāpēc vienas valstis ir bagātas, citas – nabagas" autori Dārons Adžemoglu un Džeimss Robinsons. Tā var būt, vēl vairāk, viņiem pat nav citas izvēles, ja viņi vēlas saglabāt savus ienākumus. Protams, sirdī viņiem Latvijas ir žēl, viņi saprot, ka ilgtermiņa perspektīvā viņi zāģē zaru, uz kura paši sēž. Taču ilgtermiņa perspektīvas viņus nesatrauc. Viņi vēlas saraust tepat un tūlīt. Arī te redzama dzelžaina likumsakarība.
Jo sekmīgāka ir sabiedrība, jo grūtāk elitei apmierināt savas nepārtraukti augošās personiskās vajadzības.
Neviens ASV prezidents nevar atļauties greznību, kādu bauda Kims Čenirs. Ko nu tur par Čeniru runāt – pat Zairas diktators Mobutu var atļauties uzbūvēt villu ar aerodromu, kas spēs uzņem "Concorde" (ko viņš bieži nomāja Francija). Arī pie mums tā gadās, un Krievijas iedzīvotāji ir pārsteigti par luksusa auto skaitu no Maskavas viedokļa ne īpaši bagātajā valstī.
Problēma ir tā, ka inkluzīvā sistēmā cilvēki, kuri pie mums kļuvuši par miljonāriem "pa blatu", uz to pašu OIK shēmu rēķina (par tām izmaksāts jau vairāk nekā miljards eiro), nebūtu pacēlušies virs vidējā līmeņa. Tas ir gluži kā pilsētas pārtikas veikala direktors – padomju laikā viņš bija blata karalis un deficīta valdnieks, bet kam viņš ir vajadzīgs normālā ekonomiskā sistēmā?
Tāpat klājas arī mūsu politiķiem: puse Saeimas deputātu jebkurā normālā valstī nokļūtu trako namā un dzertu tabletes nevis pieņemtu likumus.
Tāpēc mūsu politiskā elite pretojas jebkādām sistēmām, pat nožņaudz ikvienu, kurš pūlas īstenot reformas, lai kādā sfērā tās parādītos!
Roberts Ķīlis: rets reformators
Klasisks piemērs: Reformu partijas pārstāvja, izglītības ministra Roberta Ķīļa centieni 2012. gadā noskaidrot, kas pie mums notiek ar augstāko izglītību. Tur grozās milzu nauda: viņa laikā Latvijas augstskolu ienākumi sasniedza 215 milj. latu (tostarp – 55 milj. studentu budžeta vietām).
Kur un kā lielās summas tika sadalītas, bija noziegums aiz septiņiem zieģeļiem, ko stingri sargāja augstskolu rektori. Taču rezultāts bija redzams: izglītības kvalitāte bija zemāka par zemāku. Mūsu augstskolas karājas visu iespējamo starptautisko reitingu apakšdaļā. Darba devēji žēlojas – viņiem vajadzīgo profesiju pārstāvjus negatavo, vai gatavo ļoti maz, toties visādus "sabiedrisko sakaru speciālistus" – daudz vairāk nekā sabiedrība spēj sagremot.
Tā nu Ķīlis mēģināja noskaidrot, kur aiziet nauda un vai nav iespējams to izmantot efektīvāk. Galu galā augstskolu mafija viņu norija, un to pieļāva ne tikai Reformu partijas partneri koalīcijā, bet arī paša partijas biedri.
Taču problēma bija tā, ka sistēma sevi uztur homeostāzes stāvoklī. Vēl vairāk – tā aktīvi apēd valsts resursus. Pie tam apetīte nemazinās, tāpēc tā īsteno savas pretējās reformas un apēd paliekas. Tāpēc situācija tikai pasliktinās.
Paskatīsimies, piemēram, uz iepriekšējā izglītības ministra Šadurska aizliegumu organizēt studijas krievu valodā privātās augstskolās. Kāda viņam darīšana par privātajiem? Zinoši cilvēki skaidro: tādā gadījumā daudziem vietējiem krievu tautības abiturientiem atliks tikai stāties valsts augstskolās. Un demogrāfiskās bedres apstākļos tas var glābt vajadzīgo rektoru ienākumus.
Tiesa, vienlaikus nācās iznīcināt arī izglītības eksportu, nozari, kas Latvijai nesa miljoniem eiro uz ārvalstu studentu apmācības rēķina. Taču... šeit darbojas Āfrikā vērotais "Stīvensa princips": ja kāds resurss pieder "nepareizajiem" cilvēkiem, tas ir jāiznīcina. Un nav svarīgi, kā tas ietekmēs ekonomiku.
Kā citas valstis kļuva normālas
Adžemoglu un Robinsons konsekventi demonstrē, ka "laba pārvaldība" nenāk no augšas, ka apgaismota elite neierodas no kosmosa. Anglijā, ASV un citās attīstītās valstīs inkluzīva sistēma radusies ilgā cīņā par masu politiskās līdzdalības paplašināšanos valsts pārvaldībā.
Te nāk vissvarīgākais jautājums, kura dēļ patiesībā rakstīta grāmata – kā šīs pārmaiņas panākt. Kā piemēru autori izmantoja Slaveno revolūciju Anglijā (1688.-89.gg.). Protams, katrā valstī būs savs konkrēto pasākumu komplekss, taču vispārējais princips ir reformās ieinteresētas plašas koalīcijas izveide.
Tikai tāda plaša koalīcija garantē, ka kādai atsevišķai grupai neizdosies privatizēt valsti, ka kāda cilvēka intereses negūs pārsvaru, kaitējot citu interesēm. slavenā revolūcija kļuva par lūzuma punktu tāpēc, ka toriji un vigi beidzot apvienojās un izstrādāja visiem pieņemamus spēles noteikumus.
Varētu domāt, ka Latvijā, kur 77% pilsoņu (par to liecina aptaujas) saskata pašreizējās sistēmas trūkumus, būtu nieka lieta radīt tādu koalīciju. Taču jūs paši viegli norādīsiet, kāds tam ir galvenais šķērslis: protams, valsts ir sašķelta pēc etniskā principa, un to rūpīgi veicina tagadējā vara. Tas taču ir drošākais paņēmiens, kā izvairīties no pārmaiņām.
Paskatieties: Saeimā ir 100 vietas. No tām aptuveni 75 (plus vai mīnus dažas vietas) pēc vēlēšanām regulāri saņem latviešu partijas, pārējās – "Saskaņa". Tā kā partijā, kuras formēšanai vajadzīga vismaz 51 deputāta balss, ņem tikai pareizās partijas, iznāk, ka
lielākajai daļai latviešu partiju vieta valdībā ir garantēta automātiski, neatkarīgi no agrākās rīcības.
Pagājušajā Saeimā aiz borta palika tikai "reģionāļi" un Sudrabas partija (kopā – 15 balsis). Ar 61 balsi "Vienotībai", "zaļajiem" zemniekiem un nacionāļiem pietika, lai izveidotu koalīciju. Šajos apstākļos latviešu politiķiem vienkārši nevar ne prātā ienākt vēlme pēc pārmaiņām, jo vairākums itin labi iekļaujas sistēmā, kas savukārt nes viņiem dažnedažādas dividendes.
Kāpēc Latvijā nav iespējama plaša "reformu koalīcija"
Tomēr iedomāsimies, ka latviešu flangā tomēr atradies politiskais spēks, kas nospraudis mērķi – reformēt sistēmu, pārcelt Latviju no ekskluzīvām sliedēm inkluzīvās. Tas piedalās vēlēšanās un – tīrais brīnums! – saņem lielāko skaitu balsu latviešu elektorāta vidū.
Slavenā revolūcija? Gaidi ar maisu. Tas tik un tā nesaņems 51 mandātu. Tādi precedenti Latvijas vēsturē vēl nav redzēti. 25-30 vietas – tās jau būs nedzirdētas sekmes. Kas notiks tālāk?
Lai īstenotu reformas, ir jāizveido valdība. Šim nolūkam vajadzīgi partneri? Ar ko sadarboties? Pēc politiskās spēles noteikumiem "Saskaņu" ņemt koalīcijā aizliegts. Tātad tie būs tie paši vecie spēles dalībnieki, tagadējās sistēmas beneficiāri.
Piemēram, 2011. gadā Zatlera Reformu partija vēlēšanās saņēma 22 mandātus, "Saskaņa" – 31. Šķiet, "reformu koalīcija" būtu gatava. Pie tam es ļoti labi saprotu, ka "Saskaņa" nav balti un pūkaini eņģeļi. Tāda koalīcija nenozīmētu, ka korupcija tiktu iznīdēta un ekonomika uzplauktu. Taču tā nenotika arī Anglijā tūlīt pēc Slavenās revolūcijas. 1689. gadā toriji un vigi nebija nekādi ideālie.
Runa nav par ideāliem politiķiem, bet gan par politiskās konkurences līmeņa pieaugumu tiktāl, ka tā liktu pat neideālajiem kaut ko uzsākt valsts labā, lai nezaudētu varu. Pagaidām koalīcija turas tikai uz 75 deputātu mandātiem, līmenis nav augsts, bet ar 100 mandātiem izredzes ir.
Tomēr Zatlers izraudzījās "pārbaudītu" variantu – latviešu koalīciju. Rezultātā Ķīļa pirmais reformu mēģinājums beidzās ar viņa atstādināšanu. Nenotika nekādas pārmaiņas, vismaz ne uz labo pusi. Pašus "reformatorus" sistēma drīz vien sagremoja un izspļāva. Četrus gadus vēlāk Reformu partija klusi nonīka.
Galu galā, ar karoti medus neuzlabosi mēslu mucas garšu.
Reformas nav iespējams īstenot kopā ar cilvēkiem, kam tās nozīmēs varas, naudas un ietekmes zudumu.
Pēdējās vēlēšanās "Reformu partijas" kāzuss atkārtojās kā farss (loģiski, mūsu politiskais teātris kļūst aizvien primitīvāks), veselas trīs partijas – Strīķes "Konservi", Pabrika "Zaķīši" un Kaimiņa KPV (gandrīz PSKP!) pasludināja sevi par "jaunajiem revolucionārajiem spēkiem", kuri izmetīs aiz borta visiem apnikušo koalīcijas zagļu baru. Cik daudz solījumu izskanēja! Ja kaut puse tiktu izpildīta, mēs varbūt atmostos pavisam citādā valstī.
Kas iznāk rezultātā? Valdība, ko vada premjers no... tās pašas kožu saēstās "Vienotības". Vecajā koalīcijā no siles padzīti ir tikai "zaļie zemnieki", visi pārējie atkal ir pie stūres. Te nu bija Slavenā rezolūcija latviešu mērcē.
Tā nu kuģa "Latvija" pasažieriem nekādi neizdodas izvilkt cirvi, ko zem kompasa pabāzuši viltīgi krāpnieki. Tagad tas peld uz Āfrikas pusi nomierinošas mantras pavadījumā "Mēs jau esam Eiropā, mēs jau esam Eiropā, mēs jau..."
