Nesen kāds aptieku tīklus Latvijā sadarbībā ar kādu banku izsūtīja preses relīzi, kurā lepojās ar savu jauno pakalpojumu – medikamenti uz kredīta. Tas ir, ja sirmgalvim nepietiek ar pensiju, lai uzturētu spēkus un veselību, viņš var nopirkt zāles, bet nomaksāt pēc tam, no nākamās pensijas. Pie tam viss ir droši kā bankā un precīzi kā aptiekā.
Ar ko tas atšķiras no parastajiem ātrajiem kredītiem, ko daudzi pensionāri spiesti ņemt, lai izdzīvotu līdz pensijai? Ar to, ka šajā gadījumā ne banka, ne aptieka neņem procentus. Kur tad tās gūs peļņu? Droši vien, ja pensionāri ies uz aptieku, tā pārdos lielāku daudzumu zāļu un iegūs lojālu pircēju. Tāpat arī banka: vecenīte noformēs kredītu, lai nopirktu tabletes, un pie viena viņu pierunās apmaksāt komunālos pakalpojumus ar bankas starpniecību.
Kredītiestāde skaidro, ka izstrādāts īpašs konts senioriem, tiek piedāvāts lētākais komunālo rēķinu apmaksas pakalpojums uz vietas. "Dziedējošā kredīta" apmērs – no 30 līdz 150 eiro. pakalpojums pieejams visiem, vienalga, vai cilvēks ir konkrētās bankas klients. Sociālā programma paredzēta iedzīvotājiem 55-75 gadu vecuma grupā. Ko iesākt, ja tev jau ir 76?
No vienas puses, iecere ir prātīga. No otras, "zāles kredītā" skan ciniski. Protams, tā nav ne bankas, ne aptieku tīkla vaina, pie tā vainīga valsts, kurā "palaimējies" dzīvot mūsu sirmgalvjiem. Runa jau nav par zārkiem kredītā un bērēm uz nomaksu. Tomēr mieles paliek.
Lūk, kā ziņu komentēja sociālā tīkla apmeklētāja Svetlana Mazana. "Un kāda jēga. Saņems pensiju, atdos parādu, un atkal naudas nav. Varbūt padarīt zāles pieejamākas vai pensiju palielināt, lai būtu iespējams nopirkt vajadzīgās zāles?"
Nesen Renārs Putniņš Neatkarīgajā Rīta Avīzē atgādināja, ka dārgie oriģinālie medikamenti Latvijas aptieku tīklos pret lētākiem analogiem – ģenēriskajiem medikamentiem tiek aizvietoti ļoti negribīgi. Żāļu valsts aģentūra norāda, ka 2016. gadā oriģinālo medikamentu daļa tirgū veidoja 25%, ņemot vērā pārdoto iepakojumu skaitu, un 55% - naudas izteiksmē. Tātad iedzīvotāji ir spiesti pirkt mazāku daudzumu zāļu nekā varētu atļauties, ja viņiem būtu izvēle. Arī sirmgalvji. Un pie tā vainīgi aptieku īpašnieki, kuri iedzīvojas peļņā no apgrozījuma, un alkatīgi ražotāji.
Autors minēja sekojošu piemēru: 2017. gadā lielākais realizācijas apjoms starp bezrecepšu zālēm Latvijā bija Ibumetinam tabletēs, kura pārdošanas ieņēmumi sasniedza 3.37 miljonus eiro. Medikamenta galvenā sastāvdaļa ir ibuprofēns, kas pirmo reizi tika sintezēta pagājušā gadsimta 60. gados. Pavisam Latvijā 2017. gadā tika pārdots dažādu ražotāju ibuprofēns 5,86 miljonu eiro apmērā, turklāt lielākajā daļā gadījumu cilvēki, pērkot šīs zāles, ir ievērojami pārmaksājuši - kopumā ņemot vairāk nekā 2 miljonus eiro (!).
Protams, lielākie cietēji ir seniori, kuri nav mācījušies rīkoties ar internetu un nelasīs sīkā šriftā uz garām lapām drukātās instrukcijas, turklāt bieži vien – svešā valodā. Domājams, aptiekām ir jāuzņemas izglītotāja misija un jāpaskaidro cienījama vecuma pircējiem, kādas zāles ir lētākas. Aptiekās jāpakar plakāti, jāizdala bukleti, kuros līdzās dārgiem un izreklamētiem medikamentiem ir lētāki preparāti ar analoģisku darbību. Pie tam Latvijas Veselības ministrija jau ilgus gadus lūdz aptiekas izšķirties par tādu soli.
Varbūt banka, par kuru ir runa šajā rakstā, nosponsorēs drosmīgo eksperimentu draudzīgā aptieku tīkla aptiekās?
