RĪGA, 16. februāris – Sputnik, Vladimirs Lindermans. Piecpadsmitajā februārī Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa izskatīja jautājumu par ierobežojošo pasākumu aizdomās turamajam par spiegošanu Krievijas labā Oļegam Burakam. Arests pagarināts, Buraks paliks Rīgas Centrālcietumā.
Iekļuva kampaņā
Atgādināšu priekšstāstu. Izdienas pensijā izgājušais IeM virsnieks-leitnants Oļegs Buraks tiak arestēts pērnā gada oktobrī. Viņam inkriminē LR Krimināllikuma 85. panta 2. daļu. Pants par "nelikumīgu informācijas vākšanu, kura satur valsts noslēpumu, jeb valsts noslēpuma izdošanu ārzemju valstij vai ārzemju organizācijai tiešā veidā vai ar citas personas starpniecību". Sods – no trim līdz divdesmit gadiem cietumsoda.
Buraks neatzīst sevi par vainīgu. Uzskata, ka vajāšana ir politiski motivēta. "Šobrīd mani cenšas padarīt par "biedēkli" visiem Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Spiež no visām pusēm, lai iekurinātu rudofobijas ugunskuru…" tie ir vārdi no mūsu sarakstes ar viņu.
Pirms mēneša intervijā Buraks pauda viedokli, kāpēc tieši viņš iekļuva Latvijā izvērsto cīņas kampaņā ar "krievu spiegiem". Strādājot IeM Informācijas centrā (IC), viņš atklāja korupcijas faktus, kurā bija iesaistīts viņa tiešais priekšnieks. Priekšnieks sen ir atlaists, taču saglabājis labus sakarus specdienestos, un tā ir atriebība Burakam.
Atzīšanās – pierādījumu valdniece
Izmeklēšanu veic Valsts drošības dienests (bijusī DP). Cietumā Buraku turpina pratināt: cenšas panākt no viņa vainas atzīšanu. Lūk ko stāsta vēstulē par neseno izmeklētāja vizīti:
"Tāpat, lai mani salauztu, sāka spiests uz Romānu, manu dēlu, 1. grupas invalīdu ratiņkrēslā. It kā pie dēla atrasti smēķēšanas maisījumi un vairākas ekstazi tabletes. Centās panākt, lai es atklāju slepenu un plašu izlūkošanas tīklu (!!!) Latvijā. Izskatās, viņš pats pie manis atnāca pēc šādu tablešu lietošanas!"
VDD uzstājība ir viegli izskaidrojama. Ja nav pārliecinošu pierādījumu, apsūdzība tiesā var sabrukt. Taču ja Buraks atzīs sevi par spiegu, tiesa var paziņot spriedumu bez pierādījumu izskatīšanas. Ņems vērā palīdzību izmeklēšanai, nozīmēs ne visbargāko sodu.
Burakam šāds "kompromiss" ir kategoriski nepieņemams.
Par to, ka VDD ne viss ir tik gludi ar pierādījumiem, liecina arī rupjš specdienesta darbinieku spiediens uz Rasmu Bārbali, Buraka kolēģi un draudzeni. Viņu aizturēja visbrutālākajā veidā – masku šovs, iegrūšana policijas mikroautobusā. Ilgi neļāva piezvanīt meitai, draudēja apkaunot kaimiņu priekšā un radīt problēmas bērniem, ja viņa nesniegs liecību, kura atmasko Buraku spiegošanā. Bārbale atteicās liecināt pret tuvu cilvēku. Savu sūdzību viņa detalizēti aprakstīja atklātā vēstulē ģenerālprokuroram Kalnmeieram.
Dīvainais spiegs
Cik tas bija iespējams, es izpētīju Oļega Buraka biogrāfiju, sevišķi viņa darba periodu IeM IC. Lūk kas metas acīs: Buraks uzvedās spiegam ļoti neierastā veidā. Tā vietā, lai demonstrētu lojalitāti priekšniecībai, viņš visu laiku iestājās konfliktos, kuri draudēja ar dienesta nepatikšanām, pat ar atlaišanu.
Atmaskojot korupciju, viņš ieguva ietekmīgus ienaidniekus. Priekš kam spiegam tā sevi iegāzt? Tieši pretēji, pareiza uzvedība: sēdi klusu, nebozies, nepiesaisti lieku uzmanību, esi labās attiecībās ar visiem.
Nu labi, ja tur būtu tikai cīņa pret korupciju… Te, veiksmīgā gadījumā, var arī bonusu no augstākās priekšniecības nopelnīt. Taču Buraks karo ar Valsts valodas centru. Tiesājas ar VVC, un arī citus aicina, kuri cietuši no "valodas inkvizīcijas", vērsties tiesā. Tas būtu tā, ja Štirlics publiski kritizētu "Mein Kampf", un pie reizes pakarinātu savā kabinetā Staļinu vai Dzeržinski. Brīnumains spiegs!
Vai arī tiek domāts, ka Buraku savervēja vēlāk, kad viņš jau izgāja izdienas pensijā? Taču kuru var ieinteresēt pensionārs, kuram nav piekļuves aktuālai slepenai informācijai?
Pēc karalaika likumiem
2016. gadā Saeima pieņēma virkni Krimināllikuma grozījumu, kuri manāmi paplašināja pašu jēdzienu "pretvalstiska darbība" un līdz ar to atsēja rokas specdienestiem.
Izmaiņas skara arī "Spiegošanas" pantus. Pievērsiet uzmanību augstākminētajam formulējumam. Tagad, lai tiktu ieskaitītam "spiegu" rindās, nav obligāti jāizdod valsts noslēpums ārzemju izlūkdienestam, tā var būt jebkāda ārzemju organizācija. Turklāt – nekas pat nav jāizdod. Pati par sevi informācijas vākšana, kas izsecināms no likuma teksta, var tikt kvalificēta kā spiegošana.
Kā šis jaunieviesums atsien VDD rokas? Tā: kārdinājums ienest nevēlama cilvēka dzīvoklī zibatmiņu ar valsts noslēpumu, un pēc tam kratīšanas laikā to atrast. Agrāk tāda kārdinājuma nebija. Atrada – un ko? Bija vēl jāpierāda, ka cilvēks grasījās nodot šo informāciju ārzemēm, pierādīt viņa sadarbību ar ārzemju izlūkdienestu. Tagad viss ir vienkāršots – līdz karalaika likumu līmenim.
