RĪGA, 8. februāris – Sputnik. Latvijas Valsts policija pērnā gada vasarā tomēr nopratināja Norvik bankas (tagadējās PNB Bankas) lielāko akcionāru Grigoriju Guseļņikovu lietā par iespējamo kukuļa izspiešanu, ko centās panākt no viņa Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, vēsta Baltic Course.
Latvijas Bankas vadītāju Ilmāru Rimšēviču pērnā gada februārī aizturēja sakarā ar aizdomām par kukuļa izspiešanu un 100 tūkstošu eiro kukuļa saņemšanu. Vēlāk ierēdni palaida brīvībā pret ķīlu 100 tūkstošu eiro apmērā. Lietā par kukuļa izspiešanu no Norvik bankas vadītāja izmeklētāji vēl strādā, bet otrajā – par kukuļu pieņemšanu no AS "Trasta komercbanka" akcionāriem jau ir izvirzītas apsūdzības. Pats Rimšēvičs visas apsūdzības noliedza.
Lieta par kukuļa izspiešanu no Guseļņikova
Londonā dzīvojošā Guseļņikova advokāts apstiprinājis, ka viņa klients nopratināšanas laikā atbildējis uz izmeklētāju jautājumiem, kā arī nodevis viņiem lietiskos pierādījumus šajā lietā, tostarp sniedzis DNS paraugus, kuri varētu veicināt ātrāku izmeklēšanu.
Iepriekš Guseļņikovs pastāstīja, ka pirmo reizi Rimšēviču satika 2015. gadā, pēc tam, kad iepazinās ar cilvēku vārdā Renārs Kokins, kuru stādīja priekšā kā cilvēku, kurš labi pārzina Latvijas politisko un juridisko sistēmu. Kokins uzaicināja viņu uz tikšanos lielā villā Rīgas piepilsētā, kur ieradās arī Rimšēvičs.
Latvijas Bankas vadītājs it kā pastāstīja Guseļņikovam, kavar palīdzēt viņam, jo finanšu regulators ir lojāls personīgi viņam. Viss, kas no viņa tika prasīts, – sadarboties ar Kokinu. Pēc desmit minūtēm Rimšēvičs aizgāja, savukārt Kokins apsēdās pie galda un uzrakstīja uz papīra "100 tūkstoši mēnesī". Viņš paskaidroja, ka visas Latvijas bankas "sadarbojas ar viņu šādā veidā".
Guseļņikovs nobijās, ka pēc pirmā kukuļa viņu bezgalīgi šantažēs, tāpēc nolēma nemaksāt un ignorēja visus zvanus un īsziņas no Kokina.
Apmēram pēc gada kopš tā brīža Guseļņikova brālis uzaicināja viņu uz sava jaunā drauga dzimšanas dienu, kurš izrādījies neviens cits, kā Kokins, kurš atkal paziņoja baņķierim par nepieciešamību "sadarboties". Sekojošajās nedēļās Guseļņikovs atklāja, ka pēc katra atteikuma regulators izvirzīja viņa bankai arvien stingrākas prasības, piemēram, pēkšņi palielināt kapitāla apmēru.
Pēc Guseļņikova sacītā, viņš tikās ar Kokinu un Rimšēviču vēl dažas reizes, un līdz ar katru jaunu tikšanās reizi Rimšēvičs bijis arvien nepacietīgās un draudēja Guseļņikova bankai ar jaunām problēmām, ja viņš atteiksies "sadarboties".
Vienu reizi Kokins gandrīz divas stundas vadāja Guseļņikovu pa Rīgu, pēc kā apstājās pie ķīniešu restorāna nomalē un izgāja no mašīnas, kuras aizmugurējā sēdeklī iekāpa Rimšēvičs. Citā reizē viņi tikās pašā restorānā, kad tajā neviena cita nebija.
"Man tas bija patiess murgs. Nav skaidrs, kā izkļūt no šī netīrā cilvēku bara bez reputācijas zaudējumiem. Tāpēc arī izšķīros par publisku un likumīgu šīs lietas izskatīšanu. Es varu pazaudēt banku, naudu, bet es nekad tajā nepiedalīšos," pastāstīja Guseļņikovs.
Pēc Guseļņikovs sacītā, Kokins ne vien izspieda no viņa kukuļus, bet arī pieprasīja, lai Norvik atmazgā naudu. Tā, piemēram, kādā no tikšanās reizēm viņš piedāvāja, lai banka pieņem naudas pārvedumu 100 miljonu dolāru apmērā un paņem sev 1 miljonu kā maksu par pakalpojumu.
Kā skaidroja Guseļņikovs, viņš nolēma meklēt palīdzību starptautiskās iestādēs, jo Latvijas banku sektora problēmas likās nepārvaramas.
Iepriekš ziņots, ka Norvik banka un tās īpašnieki vērsās Starptautiskajā investīciju strīdu izskatīšanas centrā (International Centre for Settlement of Investment Disputes), jo uzskata, ka Latvija pārkāpusi 1994. gadā ar Lielbritāniju noslēgto vienošanos par investīciju aizsardzību. bankas prasībā teikts, ka augsta mēroga Latvijas amatpersona izspiedusi no bankas kukuļus, ļaunprātīgi izmantojot savu dienesta stāvokli. Bankas valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels apstiprināja, ka runa ir par Rimšēviču.
Lieta par "Trasta komercbanka" kukuļiem
Lieta pret Rimšēviču, kā arī uzņēmēju Māri Martinsonu par kukuļa pieņmšanu no "Trasta komercbankas" akcionāriem tika uzsākta pērn pēc pašu akcionāru iesnieguma.
Viens no akcionāriem vēl 2010. gadā vērsās pie Rimšēviča ar lūgumu palīdzēt nokārtot jautājumus, kas saistīti ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), apmaiņā piedāvājot viņam apmaksātu braucienu uz Kamčatku. 2012. gadā tas pats akcionārs kopā ar vēl vienu bankas akcionāru atkal vērsās pie Rimšēviča ar lūgumu palīdzēt jautājumos, kas saistīti ar FKTK. Par saviem pakalpojumiem Rimšēvičs pieprasīja 500 tūkstošus eiro, kurus bija paredzēts samaksāt divās daļās – vienu pirms FKTK lēmuma pieņemšanas, otru – pēc.
Saskaņā ar 2010. gada vienošanos Rimšēvičs vairākkārt konsultējis TKB akcionāru. Tostarp Rimšēvičs piedalījās atbilžu sagatavošanā uz FKTK jautājumiem par bankas likviditāti un klientiem-nerezidentiem. Šāda veida konsultācijas tika sniegtas arī uz 2012. gada vienošanās pamata, un kaut arī Rimšēvičam izdevās ietekmēt komisiju tā, lai tā pieņemtu "Trasta komercbankai" labvēlīgus lēmumus, taču, vienlaikus ar tiem tika pieņemti arī citi, bankai negatīvi lēmumi.
Tā kā Rimšēvičam neizdevās pilnībā izpildīt to, kas no viņa tika prasīts, tika apmaksāta tikai pirmā kukuļa daļa, jeb 250 tūkstoši eiro. Martinsons šajā procesā izpildīja starpnieka lomu, kurš saņēma 10% no kukuļa kopējās summas.
Šajā lietā Rimšēvičam izvirzīta apsūdzība pēc Krimināllikuma 320. panta 4. daļai par kukuļošanu. Martinsonam arī izvirzīta apsūdzība pēc tā paša panta, taču kukuļošanas atbalstīšanā. Sods par šo noziegumu paredz brīvības atņemšanu no 3 līdz 11 gadiem.
