Vācu tabloīds "Bild" paziņoja, ka ASV vēstnieks Vācijā Ričards Grenels nosītījis vēstules vairākām vācu kompānijām, kurās draud tām ar iespējamām sankcijām, ja tās atbalstīs gāzesvada "Ziemeļu straume 2" īstenošanu.
Uzrunā norādīts, ka "Turcijas" un "Ziemeļu" straumes novedīs pie tā, ka gāzes tranzīts cauri Ukrainai pazaudēs savu jēgu un šī valsts zaudēs savu nozīmi drošības politikas jomā, un tas savukārt novedīs pie Krievijas "intervences riska" pieauguma.
Tāpat vēstnieks atgādināja, ka Savienotās Valstis iestājas kategoriski pret "Ziemeļu straumes" otrā cauruļvada celtniecību, jo "gāzesvads nes nopietnas ģeopolitiskas sekas" Eiropai.
Vēstnieka pārstāvis paziņoja izdevumam, ka vēstule "nav jāuztver kā draudus, bet kā skaidru ASV politikas paušanu", tādējādi apstiprinot informāciju par šādas vēstules izsūtīšanu. Taču, pēc Bild rīcībā esošās informācijas, vācu bizness uztvēra to tieši kā atklātu spiediena mēģinājumu.
Šādu ziņu var izpētīt samērā daudzpusīgi: atmaskot ASV liekulību un dubultos standartus iejaukšanās jautājumā citu valstu iekšlietās; izteikt dzēlības sakarā ar Ukrainas kā gāzes tranzītvalsts "neaizvietojamību"; izanalizēt, cik vēl vāciešiem pietiks pacietības šādai pazemojošai ASV attieksmei, un vēl daudzus citus aspektus. Un tas viss būs taisnīgi un pamatoti, raksta Irina Alksnis RIA Novosti.
Taču gribētos pievērst uzmanību vēl vienam notikušā aspektam: šīs vēstules izsūtīšana kļuvusi priekš amerikāņiem par atklātu vājuma izpausmi un kārtējo atkāpšanos no globālā hegemona pozīcijas.
Savā darbā ar citām valstīm ASV tradicionāli liek lietā plašu metožu klāstu mērķu sasniegšanai – atkarībā no tā, kāds ietekmes līmenis viņiem ir uz vienas vai otras valsts varasiestādēm. Lietā tiek likts viss: no civilās sabiedrības "piebarošanas" ar apbalvojumu sistēmu līdz aizkulišu (un pat atklātu) valsts vadības šantāžu, no uzpirkšanas līdz tiešai iejaukšanās ar militārā spēka palīdzību.
Taču viņu darbā šajā jomā šo pēdējo gadu laikā arvien biežāk notiek traucējumi. ASV ir spiestas atiet no "mīkstā spēka" instrumentiem, vēršoties pie "stingrā", taču arī tas viņiem ne vienmēr palīdz. Savu suverenitāti veiksmīgi palielinošo valstu skaits, kuras ignorē pasaules augstākās lielvalsts prasības vai vismaz veiksmīgi izvairās no to izpildīšanas, nesteidzīgi, taču nemitīgi pieaug.
Taču arī šajā sistēmā ir ļoti īpaši gadījumi. Runa ir par valstīm, kuras ir saistītas ASV pat ne ar maskētiem vasaļu, bet, būtībā, – atklātām okupācijas attiecībām, kurās paredzēts, ka Vašingtona izdala rīkojumus, kuri nekavējoties tiek izpildīti. Šajā sakarā pirmās prātā iešaujas, protams, Vācija un Japāna.
Ja Tokija praktiski neveic mēģinājumus izrauties no šīs shēmas, kuru noteikušas Savienotās Valstis pēc Otrā pasaules kara beigām, tad Berlīne pēdējo gadu laikā aktīvi darbojas šajā virzienā. Būtībā, ievērojama daļa analītisko pētījumu, kuri veltīti Transatlantiskajām attiecībām, pēdējo gadu laikā runā par vērtējumiem un prognozēm, vai Vācija spēs gūt panākumus šajā ceļā.
Faktiski Grenela vēstījuma kļuva par atzīšanu, ka vāciešiem ir ar ko palielīties. Vēstules zemteksts ir acīmredzams: mēs – ASV – nevaram panākt, ka Vācijas vadība atsakās no "Ziemeļu straumes 2", tā mūs neklausa, ierastās metodes nedarbojas. Tāpēc mēs esam spiesti mēģināt izdarīt spiedienu uz biznesu.
Turklāt: tāda veida forma kā oficiāla vēstnieka vēstule ir apliecinājums tam, ka tradicionālie un ne mazāk oficiāli ietekmes instrumenti attiecībā pret vācu uzņēmējiem kā aizkulišu sarunas, kuras, bez šaubām, tika piemērotas, arī nav nesuši panākumus.
Rezultātā amerikāņi vēršas pie tiešiem un rupjiem pasākumiem, kurus viņi izmanto attiecībā pret visādiem "bezcerīgiem renegātiem", tādiem kā Krievija, Ķīna, Irāna un citām "nepaklausīgām" lielvalstīm.
Būtu naivi domāt, ka vecais Eiropas bizness, kuru šobrīd atklāti cenšas iebiedēt amerikāņi, nesapratīs notiekošā zemtekstu un kontekstu. Beigās, ar lielu varbūtības daļu, Amerikas vēstnieka uzruna nodrošinās proporcionāli pretēju rezultātu tam, uz kuru cer Vašingtona.
Jo vācu elitēm – tostarp biznesa elitēm – pirmo reizi vairāk nekā septiņdesmit gadu laikā parādījusies reāla perspektīva savas valsts pilnas suverenitātes atjaunošanai.
