RĪGA, 2. janvāris — Sputnik. Novembra beigās Jaunzēlandes un Austrālijas krastā gāja bojā divi simti melno delfīnu un zobenvaļu. Šādas traģēdijas jūras zīdītāju vidū notiek visai bieži, abās puslodēs. Zinātnieki apgalvo, ka dzīvnieki pēkšņi zaudē orientāciju, taču iemesli, kas mudina viņus izmesties krastā, vēl nav līdz galam noskaidroti, raksta RIA Novosti.
Pieviļ bara instinkts
Jaunzēlande ieņem līdera vietu šādu incidentu skaita ziņā. Rekords fiksēts 1918. gadā, kad Čatema arhipelāgā tika atrasts aptuveni tūkstotis melno delfīnu, kuri lielā skaitā mīt vietējos ūdeņos.
1985. gadā netālu no Oklendas gāja bojā aptuveni 450 vaļi. Apmēram tikpat liels bars izmetās krastā 2017. gadā Dienvidu salā.
"Viņiem ir attīstīts bara instinkts. Viņi seko vadonim, un, ja tas kļūdījies, uz sēkļa nokļūst visi," – pastāstīja Krievijas Zinātņu akadēmijas Ekoloģijas un evolūcijas problēmu institūta līdzstrādnieks Dmitrijs Glazovs.
Viņš piebilda, ka lielākoties kļūdu iemeslus noskaidrot neizdodas.
Sekcija parādīs
Zinātnieki izteikuši lielu skaitu hipotēžu par to, kas liek vaļiem un delfīniem iet drošā nāvē. "Tikai sekcija ļauj spriest par iemesliem, kuru dēļ jūras zīdītāji izmetas krastā. Piemēram, tā var būt akustiskā ietekme jūrā militāro mācību vai seismiskās izlūkošanas laikā. Dzīvnieki izbīstas vai saņem apdullinošu triecienu. Tādos gadījumos sekcijā tiek fiksēti dzirdes aparāta traucējumi, asinis uzvirst, dzīvniekiem ātri iznirstot," – paskaidroja Glazovs.
Zinātnieki no ASV un Spānijas pārbaudīja saikni starp seismisko izlūkošanu un vaļveidīgo masveida izmešanos krastā. Lai arī precīzi pierādījumi nav atrasti, divus notikumus iespējams skaidrot ar cilvēka ietekmi. Runa ir par liela platpurna delfīnu bara bojāeju pie Madagaskaras krastiem 2008. gadā un 680 parasto garpurna delfīnu bojāeju Peru piekrastē 2012. gadā. Abos gadījumos naftas ieguves kompānijas organizēja seismisko izlūkošanu.
"Masveidā var iet bojā slimi dzīvnieki. Piemēram, 1980. gadā Melnās jūras krastā izmetās cūkdelfīni. Viņu ausīs bija parazīti, kuri traucēja koordināciju. Bijuši arī līdzīgi gadījumi gaļēdāju mēra vīrusa dēļ. Ar to inficētie dzīvnieki izkļuva krastā un gāja bojā," – biologs minēja vairākus piemērus.
Zinātnieki no Vācijas uzskata, ka visbiežāk dzīvnieki nokļūst dabiskajos slazdos, no kuriem nespēj izkļūt. Izanalizējot dzīvnieku bojāejas vietas visā pasaulē, pētnieki noskaidroja, ka tās ir lēzenas pludmales un sekli līči.
Briesmas draud uz katra soļa
Vairāk nekā pirms 30 gadiem pasaulē tika aizliegta komerciāla vaļu zveja, ņemot vērā to izzušanas risku. Kopš tā laika situācija uzlabojas. Piemēram, 2000. gadā Austrālijas rietumu piekrastē uzturējās aptuveni septiņi tūkstoši kuprvaļu, bet 2008. gadā to skaits sasniedza gandrīz 26 tūkstošus. Taču, jo lielāka ir populācija, jo lielāka ir masveida bojāeja, atzīmēja zinātnieki no Austrālijas Jūras pētījumu nacionālā centra.
Hipotēze par to, ka kašalotu grupas iet bojā spēcīgu vētru rezultātā, tika izpētīta Utrehtas universitātē. Biologi ņēma vērā dzīvnieku migrāciju no Norvēģu jūras uz dienvidiem. Iespējams, vētra tos dezorientē un mudina ieiet seklajā Ziemeļu jūrā?
Tomēr versija neapstiprinājās, tāpat kā pieņēmums par jūras ūdens anomālās sasilšanas ietekmi. Darba autors uzskata, ka kašalotus no maršruta novirza Zemes magnētiskā lauka fluktuācijas, ko rada Saules vētras.
"Jūras zīdītājiem ir izteikti attīstīta dzirde. Viņi orientējas un viens ar otru sazinās ar ultraskaņas palīdzību, iespējama arī orientācija pēc Zemes magnētiskā pola, vienkārši to ir sarežģītāk izpētīt. Taču slēdzieni par to, ka tas saistīts ar navigācijas kļūdām un izmešanos krastā, man nav zināmi," – precizēja Dmitrijs Glazovs.
Vēsajos reģionos pastāv risks nokļūt starp ledājiem, kuri piespiež dzīvnieku pie sauszemes. Tāds liktenis gaidīja aptuveni 25 zobenvaļus 1957. gadā pie Ņūfaundlendas. Līdzīgs gadījums fiksēts pie Hokaido salas Japānā.
Starp vaļveidīgo anomālās uzvedības iemesliem tiek izskatītas arī klimata ātrās pārmaiņas, dzīvsudraba uzkrāšanās dzīvnieku smadzeņu audos, toksoplazmozes radīta slimība.
Jūras zīdītāju masveida izmešanās krastā parasti tiek fiksēta tikai blīvi apdzīvotās vietās. Cilvēki cenšas glābt dzīvniekus, taču tas ir ļoti sarežģīti, ņemot vērā to apmērus un svaru. Delfīni var nodzīvot bez ūdens tikai dažas stundas, elpojot caur atveri galvas augšdaļā. Nereti izglābtie dzīvnieki atkārto savu kļūdu.
