RĪGA, 18. decembris – Sputnik. Moldovas un citu bijušo PSRS republiku pilsoņu migrācija labākas dzīves meklējumos uz ES valstīm, Krieviju, Kanādu, ASV un Izraēlu kļuvusi draudoša. Sociologi stāsta, ka, piemēram, Moldovu ik gadus pamet aptuveni 30 tūkstoši darbspējīgo iedzīvotāju, portālā Sputnik Moldova stāsta korespondents Andrejs Petriks.
Brauc prom veselām ģimenēm, pēc tam aizved bērnus un atgriezties neplāno. Tukšajos dzīvokļos paliek vecāki – pensionāri. Labākajā gadījumā – divatā. Taču reiz viens no abiem vecīšiem aiziet viņsaulē, un otram sākas vientulības pārbaudījums. Pēc tam – klusums... Dārdošs un caururbjošs, nogurdinošs.
Brīnums nav noticis arī kādas vienkāršas, vientuļas pavecas sievietes dzīvē no Kišiņevas, kura spiesta strādāt par trauku mazgātāju ēdnīcā. Viņas stāstu nejauši izdzirdēja Sputnik Moldova korespondents.
No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka stāsts ir pavisam ikdienišķs, taču tas precīzi atspoguļo tūkstošiem šķirtu ģimeņu likteni, skaudri stāsta par problēmu, ko nav īpaši patīkami publiski apspriest varas kuluāros.
"Pirms septiņiem gadiem meita ar vīru aizbrauca peļņā uz Itāliju, divus gadus vēlāk aizveda bērnus. Dēls ar sievu pirms pieciem gadiem aizbrauca uz Portugāli, pusotru gadu vēlāk aizveda mazmeitu. Dažkārt zvana, dažkārt atsūta naudu. To es netērēju, jo zinu, cik smagi viņiem ir to nopelnīt. Tā nu nākas strādāt, lai varu pati sevi apgādāt un nevienam nesēdēt uz kakla," – sieviete stāstīja pāriniecei.
Acīmredzot pensionāre darbā iekārtojusies nesen, tāpēc atklāti stāstīja kolēģiem par savu dzīvi. Stāstā atklājās, ka sieviete visu mūžu nostrādājusi skolā, pirms astoņiem gadiem aizgājusi pensijā, vīrs sen miris, bērni aizbraukuši. Viņa palikusi pavisam viena, un vientulībā gatavojas sagaidīt ģimeniskākos svētkus.
"Zini, Ļena, - sieviete teica savai pāriniecei. – protams, gribētos svētkus, kaut vai reizi gadā. Jā, bērni un mazbērni jau piezvanīs, apsveiks. Taču tas nav tā, kā būtu, ja viņi būtu līdzās. Galdu neklāšu, pat ne pieticīgu. Nav jau kam klāt. Nopirkšu dažus egles zariņus, kādus divsimt gramus šokolādes konfekšu, šampanieša pudeli, izdzeršu glāzi, nolikšu uz galda bērnu un mazbērnu fotogrāfijas. Tā arī sagaidīšu Jauno gadu," – viņa skumji konstatēja.
Stāsts liecināja, ka sievietes dzīvē reiz bijis gan bagāts galds, egles un mandarīnu smarža, gan bērnu smiekli, mīloši mazbērni, gan meitas steidzīgā rosīšanās virtuvē, lai paspētu līdz pusnaktij. Taču skarbā dzīve, bezdarbs un bezcerība viņu – mīlošu mammu un gādīgu vecmāmiņu – padarījuši par bāreni pašas mājās.
Slavenais franču rakstnieks Gustavs Flobērs reiz rakstīja: "Vientulību nav iespējams aizpildīt ar atmiņām, tās vienatni tikai padziļina." Diemžēl tūkstošiem vientuļu vecu cilvēku ir palikušas tikai atmiņas, smaidīgi bērni un mazbērni fotogrāfijās – agrākās, varbūt ne īpaši nodrošinātās, taču laimīgās dzīves pēdas. Droši vien daudzi tādi cienījama vecuma vientuļi bieži grimst domās: kas notiks tālāk? Taču, spriežot pēc tā, ka 25 gadu laikā valdībām nav izdevies šo problēmu atrisināt, tālāk būs tikai tukšo māju klusums, skaļš un nebeidzams...
