RĪGA, 18. decembris — Sputnik, Aleksejs Stetjuha. Ja nevari apciemot Ķīnu, atved to uz savām mājām. Tā nolēma lietuvieši, padomāja un atveda. Pakrojas muiža, kur tiekas lietuvieši un latvieši, šoreiz pārspējusi Baltijas integrācijas rekordus un pierādījusi, ka mums līdz tiem ejams gluži kā līdz Ķīnai. Tas ir, pavisam netālu. No 24. novembra līdz 6. janvārim muižas teritorijā izvietojies ķīniešu lielo lukturu festivāls. Mēnesi pirms festivāla Lietuvā sabrauca strādnieki no Ķīnas. Lielās kravas mašīnās ieradās paši objekti: milzīgas, taču elegantas figūras – putni, dzīvnieki, pasaku personāži un, protams, pūķis. Pūķis ir iespaidīgs, tāpēc izvietots atsevišķi.
Divarpus stundas braucam no Rīgas, piebraucam pie muižas. Plašā autostāvvieta ir pārpildīta, pastāvīgi ierodas mašīnas un autobusi, ved tūristus un vietējos. Šķiet, katra piektā automašīna reģistrēta Latvijā. Tiekamies ar muižas pārvaldnieci.
— Vai pie jums visu laiku ir tik daudz apmeklētāju?
— Nē. Šodien vienkārši ir piektdiena.
— Skaidrs.
— Cilvēku ir maz. Sestdien gan būs pilns.
— Vai tiekat galā?
— Principā, esam pieraduši. Vietas pietiek.
Muižas teritorijā patiešām var izvērsties. Tāpēc ķīnieši ir izvērsušies. Izejot cauri sirsniņu alejai, nokļūstam Ķīnā.
Objekti izvietoti tā, lai, neskatoties uz apmeklētāju skaitu, katram varētu pieiet klāt. Te vairs nejūtamies kā žurnālisti: teju vai katram rokās milzonīgs fotoaparāts.
Ķīniešu lukturi ir īsts lielais laimests Pakrojas muižai. Tas gan bija paredzams. Jau XIX gs., kad muiža tika celta, bija jūtami ķīniešu motīvi. Baroni, kuri šeit dzīvoja, dievināja Ķīnu, pastāvīgi to apciemoja, mājup veda zīdu un porcelānu. Divus gadsimtus vēlāk tradīcija ir atgriezusies.
Latvijas iedzīvotāji šeit ir bieži viesi, it īpaši pierobežas rajonu iedzīvotāji. Viņiem šurp atbraukt ir vienkāršāk nekā apciemot Rīgu. Pasākumu šeit ir papilnam, un viesnīca nav tālu.
Tomēr šoreiz ir pārspēti visi rekordi. Organizatori stāsta, ka, spriežot pēc internetā nopirktajām biļetēm, aptuveni trešā daļa festivāla apmeklētāju nāk no Latvijas. Latviešu valoda dzirdama visās malās. Numuri viesnīcā rezervēti līdz janvāra vidum.
Rēno ķīniešu mūziku pēkšņi pārtrauc bungu dārdi. Novēršamies no pastorālajiem briežiem, ejam skaņas virzienā.
Centrālais laukums. Vidū stāv milzīgs pūķis, groza galvu, no mutes veļas tvaiks.
Ap to četri vīrieši trauksmainās mūzikas pavadījumā nēsā mazāku pūķīti. Pēc goda loka mazo pūķi aizstiepj uz arkas pusi uz paaugstinājuma.
Pūķis pazūd, trauksmainās skaņas nomaina apgarota mūzika. Lielais pūķis paliek uz vietas.
Cauri ķīniešu motīviem izlaužas eiropeiskais Jingle Bells. Desmit metru attālumā no pūķa ar bērniem tiekas lietuviešu Salatētis. Nekā aziātiska: parastas fotogrāfijas – bērni uz vectētiņa ceļiem. Vispirms rindā stājas bērni, pēc tam – arī pieaugušie.
Ieeja lietuviešu Ķīnas teritorijā maksā 12 eiro. Bērniem, pensionāriem un studentiem – 10 eiro. Taču jāņem vērā arī tas, ka nebūs viegli aiziet no turienes bez pirkumiem.
Līdztekus suvenīru tirgum strādā ķīniešu meistari. Gleznas, stikla izgleznošana, akmens grebumi, hieroglifi – tas viss ir par maksu, taču cenas nav īpaši lielas.
Līdz ar nesteidzīgu pastaigu festivāla apmeklējums aizņem aptuveni divarpus stundas. Taču, ja atbrauksiet ar bērniem, droši varat vēl kādu stundu pieskaitīt.
Vienīgais trūkums – laikapstākļu dēļ gandrīz visa muižas teritorija pārvērtusies par diezgan bīstamu bezmaksas slidotavu. Nekādu citu pārmetumu nav. Un nemaz negribas "piekasīties".
