Cik ērti ir izlikties, ka upurē pats sevi, zinot, ka tas notiek tikai vārdos, atzīmēja radio Sputnik autore Darja Čeredņika. Ukrainas JKS komandieris Igors Vorončenko sapņo par ērtu kameru Krievijas cietumā. Oficiālā versija: viņš gatavs upurēties, lai "glābtu no gūsta" ukraiņu jūrniekus, ko Krievijas robežsargi aizturēja teritoriālajos ūdeņos, kad viņi teju vai ar kauju centās šķērsot Kerčas šaurumu, pārkāpjot visus noteikumus.
Aizkustinošā intervijā izdevumam Bild Vorončenko sūkstījās, ka viņam sirds plīstot pušu, kad viņš redzot savus jūrniekus. Kā tieši viņš uz jūrniekiem skatās, komandieris noklusēja. Laikam jau aplīmējis sava kabineta sienas ar visu divdesmit četru vīru fotogrāfijām un lej asaras. Krokodila asaras. Paši Ukrainas flotes komandieri atlasīja cilvēkus uzdevumam. Un labi zināja, ar ko varētu beigties tāda provokācija.
Nav jau gan izslēgts, ka komandieris raud aiz skaudības. Viņa padotie sēž siltās, apkurināmās kamerās. Viņiem tur ir karstais ūdens. Bezmaksas gultas veļa un regulārs, kalorijām bagāts uzturs. Savulaik arī Nadja Savčenko pat badojās Krievijas cietumā, bet vēlāk kļuva skaidrs, ka kalorijas nosēdušās visriņķī. Vai varbūt Vorončenko vienkārši ir gatavs par katru cenu "tikt prom uz Krieviju"?
Jāpatur prātā, ka Maskava gatavojas vienkāršot pilsonības saņemšanu Ukrainas iedzīvotājiem. Jāšaubās gan, vai pans Vorončenko varēs pazust pūlī – aiz viņa stiepjas pārāk labi pamanāmas antikrieviskas pēdas. Taču mēģināt jau var, lai arī draud izgāšanās. Krievijas Valsts dome viņa sapņi jau novērtēti – Maskava paskaidroja, ka nemainīs noziedzniekus pret populistiem. Lai turpina vien savas verbālās izvirtības neapkurinātajā Kijevā.
