RĪGA, 26. novembris – Sputnik. "Saskaņas" parlamenta frakcijas vadītājs, Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs publikācijā savā Facebook lapā nosauca mērķi, kurš, pēc viņa domām, šobrīd pastāv Latvijai, paskaidroja, kam valstī ir vieta un kam vairs nav, un norādīja virkni iemeslu, kuru dēļ pagaidām nav iespējams republiku padarīt laimīgu un plaukstošu.
Urbanoviča raksts - neliekuļots dvēseles kliedziens - sākas ar īsu frāzi: politiķis apgalvo, ka "Dievs ir", un tālāk grimst pārdomās "bet vai svētī Latviju".
Dievs ir, bet vai svētī Latviju?
Pie šāda skaudra jautājuma esmu nonācis jau gana sen, taču pēdējā laika notikumi, īpaši ņemot vērā Latvijas valsts simtgadi, šo sajūtu ir pastiprinājuši. Kādu laiku man bija bail un pat kauns šo sajūtu atskaņot, jo galu galā Latvija ir mana valsts, un Dieva mīlestības apšaubīšana var izklausīties gandrīz kā zaimi. Tomēr ikreiz, vērojot Latvijā notiekošo un, iedziļinoties iemeslos, šis smagais secinājums mani ne tikai neatstāj, bet nostiprinās.
Nevar taču būt, ka, Dievam mīlot Latviju, tajā būtu iesēts tik milzīgs un nepārvarams naids. Naids, kurš caurvij ikvienu sabiedrības daļu un visās iespējamās formās.
Politiķi nicina tautu, tauta - politiķus, latvieši ienīst krievus, krievi - latviešus, nabagie ienīst bagātos, nacionālisti ienīst vispār visus, kas nav viņi paši. Atrodas arī atsevišķu profesiju pārstāvji un pat ārsti, kuri ienīst slimniekus tāpēc, ka tie runā citā valodā... Latvietis neieredz citu latvieti, un tauta kopumā necieš viens otru. Ar šādu pieeju nav iespējams uzbūvēt plaukstošu, laimīgu valsti.
Pilnīgi precīzi Latvijas simtgades svinībās atzīmēja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece - mēs simts gadus esam dzīvojuši, lai sasniegtu un uzturētu trīs simbolus - zemi, valodu un valsti. Viss. Nekam citam te nav vietas, un pārskatāmā nākotnē, šķiet, nebūs. Mēs nožogojam Latvijas zemi no visiem, kas nerunā latviski un no tiem, kam ir arī citas vērtības. Patukša teritorija ar tikai vienā valodā runājošiem palicējiem - acīmredzot, tas ir virsmērķis.
Jāatzīst gan, ka uz šo virsmērķi mēs virzāmies ļoti lieliem soļiem, ātri un neatskatoties. Visi, kas nepiekrīt, mūk no šīs realitātes - daudzi mūk fiziski, atstājot Latviju, daudzi mūk citādāk - kāds, piemēram, nodzeras, kāds aktīvāks - protestē un par to iet cietumā, liela daļa - atsakās balsot par šādu perspektīvu. Ne velti līdz ar katrām vēlēšanām, samazinās vēlētāju aktivitāte, un visticamāk to skaits…
Par virsmērķi Latvijā ir kļuvusi kaut kāda izolacionisma politika, no kuras visa pasaule cenšas izvairīties. Globalizācijas laikmetā šāda pieeja, kas apdraud daudzpusēju sabiedrību un sadarbību, kopumā ir grūti realizējama, jo robežas pazūd gan starp tautām, gan pašām valstīm un īpaši piekopt kaut ko pretēju ir sarežģīti. Taču pat nākamo soli mēs esam jau spēruši – naida kurināšana, kura samērā regulāri izskan līdz šim valdošo politiķu runās, tostarp no Saeimas tribīnes ir kļuvusi par "vispārpieņemamu".
Šobrīd nav šaubu, ka Latvija mērķtiecīgi iesoļos tur, kur neviena laimīga valsts nevēlētos. Izolacionisms, tāpat kā nacionālisms, vienmēr noved pie neiecietības un naida.
Mēs redzam, ka mūsdienās izolāciju drīzāk pielieto lielvaras kā sodu citām valstīm. Tā top, piemēram, sankciju saraksti un atteikšanās sadarboties noteiktās jomās.
Man nav saprotams, kādēļ Latvijas tauta vēlas šādi sodīt pati sevi.
Kādu laiku es domāju, ka tas ir no neveiksmēm, no neizdošanās. Ziniet, kad kaut kas nesanāk, rodas dusmas uz sevi un uz apkārtējiem.
Taču tā nav. Latvijas tautai kopumā taču viss izdodas. Latvijas tautai divreiz ir izdevies izcīnīt neatkarību, šeit nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju ir sava valsts, latviešu valoda un tās latgaliešu paveids.
Latvijai ir brīnišķīga daba, jūra, te nav dabas katastrofu tādu kā zemestrīces vai vētras, mums ir draudzīgi kaimiņi un arī draudzīgas attiecības gandrīz ar teju visām valstīm, Latvijai ir izcili mākslinieki un sportisti, un pats galvenais - Latviju neviens neapdraud.
Izņemot pašu Latvijas tautu, kurai piederīgie ienīst viens otru un šķeļas visos iespējamos veidos. Valdošais naids valsts iekšienē ir vienīgais šķērslis Latvijas uzplaukumam un attīstībai.
