Eiropas attālākā austrumu robeža ir Polārie Urāli, starp kalnu upju Malaja Usa un Malaja Ščučja augštecēm. Skarbais novads nav īpaši viesmīlīgs – gandrīz 10 mēnešus gadā šeit guļ sniegs, pūš ass vējš. Arī dzīvniekiem apvidus nepatīk – par vasarā šajā knišļu un odu valstībā tikai retumis izdosies sastapt brūno lāci, zaķi vai ziemeļbriedi.
Polārajos Urālos pastāvīgo iedzīvotāju nav. Dažkārt jūlijā un augustā parādās briežkopji ar saviem ganāmpulkiem un zinātnieku ekspedīcijas. Tie, ko valdzina Polāro Urālu pirmatnīgais skaistums, ievelk elpu un dodas pa tūristu takām pretī skarbajai ziemeļu dabai.
Polāro Urālu platība – 25 tūkstoši kvadrātkilometru
Polāro Urālu daba
Eiropas un Āzijas robežas zīme Polāro Urālu stacijā
Līdz Polārajiem Urāliem tūristi brauc pa dzelzceļu līdz Labitnangas pilsētai. No tās sākas lielākā daļa kājāmgājēju taku un ūdens maršrutu
Polāro Urālu daba
Polāro Urālu daba
Polāro Urālu skarbā daba nelutina pat vasaā – dažu minūšu laikā silto saulīti nomaina drūmi mākoņi un caururbjošs vējš
Ziemeļu dzelzceļa Vorkuta-Labitnanga stacijas uzrauga māja
Polārajos Urālos cilvēks paliek aci pret aci ar dabu – tādu, kāda tā bija pirms simtiem un tūkstošiem
