RĪGA, 10. oktobris — Sputnik. Īstens latgalietis no Ludzas Vladimirs Pedāns pastāstīja par to, ko viņš sagaida no Saeimas vēlēšanām, un kādas asas Latvijas problēmas ir jārisina, lai visi tās iedzīvotāji justos ērti neatkarīgi no tautības, raksta portāls Baltnews.lv.
- Pedāna kungs, pastāsties nedaudz par sevi.
— Esmu dzimis Ludzas rajonā, 1952. gadā pabeidzu profesionālo vidusskolu un aizbraucu uz Rīgu, kur nostrādāju 54 gadus, sākot ar galdnieka amatu, beidzot ar direktoru. Pa šo laiku es paguvu pabeigt Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. Šobrīd esmu pensijā, dzīvoju Ludzā.
- Mēs bijām pie jūsu mājas un pamanījām, ka ielas nosaukums uzrakstīts latviešu un latgaļu valodā. Kāpēc?
— Esmu ļoti liels savas Latgales patriots un esmu nama vecākais. Uzņēmos bailes un risku un pasūtīju uzrakstu latgaļu valodā un uzstādīju uz mājas. Tikmēr gāja garām pazīstama sieviete, krieviete pēc tautības. Ieraugot uzrakstu, viņa pateica vārdus, kuri mani iedvesmoja: "Vai, cik patīkami."
- Vai neviens nebija jums aizrādījis?
— Tajā pašā dienā es aizgāju pie mēra un pateicu par savu uzrakstu. Nekāda reakcija nesekoja, ko es novērtēju kā klusu piekrišanu.
Tā ir mana valoda, kura oficiāli nepastāv, taču līdz deviņiem gadiem es zināju tikai latgaļu valodu, krievu valodu nemācēju. Mans tēvs bija īstens latgalietis, viņš bija robežsargs, policists līdz 1940. gadam, aprecēja krievu meiteni. Pats nācis no Latgales poļiem, viņu sauca Ādams. Man ir ļoti žēl, ka mūsu pasēs nav tēva vārda, cik gan skaisti tas skanētu.
- Vladimir, jums ir ļoti interesants karogu savienojums. Te ir gan ASV, gan Latvijas, gan Krievijas karogs? Ar ko ta sir saistīts?
— Krievija priekš manis ir otra dzimtene, mēs taču kādreiz bijām kopā, man ir nostalģija pēc Krievijas. Mana jaunība pagāja tajā, kā gan to var aizmirst? Es dienēju Pleskavas desanta divīzijā un, kad es braucu prom, aizvedu sev līdzi sievu-pleskavieti — manu bērnu topošo māti. Tādēļ, kad es viesojos Krievijā, jūtos kā mājās.
Kas attiecas uz Savienotajām Valstīm, mans tēvs bija robežsargs, un bailes, ka varētu nošaut, piespieda viņu gatavoties emigrācijai. Taču mēs pazaudējām viens otru, un mamma neizlēma doties viena ar trim bērniem. Par to, ka tēvs dzīvo Amerikā, mēs uzzinājām tikai 1990. gadā. Izrādījās, ka 1980. gadā viņš nomira Čikāgā. Un kad jau drīkstēja turp doties, 1994. gadā es ar sievu un māsu devos uz Čikāgu. Tādēļ arī ir šis karogs — tā ir zīme, ka ASV deva manam tēvam patvērumu. Es uzskatu, ka šīm valstīm ir jādraudzējas — ļoti ceru, ka reiz nodzīvošu līdz tai dienai.
- Šodien pie mums notiek Saeimas vēlēšanas. Ko jūs sagaidāt no šīs dienas? Kas varētu mainīties?
— Cilvēki ir nobrieduši pārmaiņām — nevar 27 gadus stāvēt uz vienas vietas.
- Ļoti bieži izskan viedoklis, ka balsošana neko nemaina. Cilvēki neiet uz vēlēšanām, jo netic pārmaiņām. Jūs teicāt, ka iesiet uz vēlēšanām, vai tiešām jūs ticat tam, ka spējat ietekmēt notikumus?
— Esmu pārliecināts, ka šodienas situācijā pie pārmaiņām varētu vest vēlēšanas. Ļoti uzskatāmi bija, kad 2012. gadā notika referendum, Ludzā 85% nobalsoja par krievu valodu. Protams, ka krievu valoda ir nepieciešama, šeit visi tajā runā. Zilupē vispār gandrīz 100%, tur ierodas valodas inspekcija un soda mēru par to, ka viņš vada savas sēdes krievu valodā, kādā tad viņam vēl runāt? Tas ir absolūtākais absurds.
Es uzskatu, ka šodienas nacionālā politika Latvijā ir noziedzīga attiecībā pret nacionālajām mazākumtautībām, savukārt varasiestādes saka pretējo. Nesen izlasīju Internetā, kā kultūras ministrei uzdeva jautājumu, vai integrācijai kalpos Uzvaras pieminekļa nojaukšana? Viņa pateica, ka nesaprot, par ko ir runa. Taču visu viņa apzinās — lai tik pamēģina pieskarties Uzvaras piemineklim, tur cilvēki ar grābekļiem ies.
- Oficiālajā Rīgā šo referendumu paskaidroja kaut kā savādāk. Sāka filmēt filmu par to, ka latgaļi veic separātisma mēģinājumus. Ko jūs domājat šajā sakarā?
— Nē, latgaļi ir ļoti mierīga, draudzīga un labestīga tauta. Šeit ir poļu, baltkrievu, latgaļu, krievu un lietuviešu maisījums, tāpēc [latgaļu] valoda paņēmusi daudzus vārdus no citām valodām. Taču, kad tika dibināta Latvija, Latgali piemānīja. Ir tāda grāmata "Latvijas valsts stāsts", es izlasīšu tās pirmo paragrāfu. 1917. gada sanāksmē tika pieņemta rezolūcija par Latgales iestāšanos savienībā ar pārējām tautām valsī, kas tajā bija rakstīts?
"Mēs, latvieši-latgaļi, apvienojoties ar latviešiem, Līvzemi un Kurzemi, saglabājam savu pašvaldību, visas tiesības pašnoteikšanai valodas, reliģijas, baznīcas, skolu jomā, tieši kā zemes jautājumos."
Tas viss tika pieņemts, un 20. gados, kad nostiprinājās vara, sāka ieviest latviešu valodu, pārveidot nosaukumus, un nekādas pašvaldības, nekādu valodas un reliģijas pašnoteikšanas tiesību nepalika. Tā ir tīrākā krāpšana.
- Kādu lomu izjūt latgaļi — Latvijas izsenie iedzīvotāji vai nacionālā mazākimtautība?
— Latgaļi ir dzimtā tauta. Pēc kara mūsu puiši, kuri atgriezās no armijas, aprecēja krievu meitenes, laida pasaulē bērnus. Tagad netiksi galā, kam kāda tautība. Lūk kas es esmu? Tēvs — latgaļu polis un katolis, māte — pareizticīgā krieviete. Taču es nekādā gadījumā neesmu latvietis, kaut arī manā pasē tā ir ierakstīts. Es vēlos, lai manā pasē tiktu ierakstīta tautība "latgalis", kā arī mans tēva vārds, tad es jutīšos labi.
