Kino ir tāds fenomens: ja pirmajos kadros parāda policistu, jūs tūlīt pat nostājaties viņa pusē un pārdzīvojat par viņu līdz pat pēdējiem titriem. Taču, ja pirmo parāda noziedznieku, visas jūsu simpātijas pieder viņam, lai kādu ļaundarību viņš būtu iecerējis. Tātad mēs jūtam līdzi varonim, kurš pirmais pagadās acu priekšā, un nav svarīgi — tas ir pozitīvais vai negatīvais tēls.
Rodas iespaids, ka kino par Latviju pašā sākumā parādīti veikli iznireļi, dažāda kalibra mahinatori un izlaupītāji.
Tautas gudrība
Nesen Arturs Priedītis atmaskojumu portālā Pietiek.com paskaidroja, kāpēc Latvijas tauta neprotestē pret žuļikiem pie varas stūres. Priedītis pat atsauca atmiņā tautas gudrību, ko nācies dzirdēt ne vienu reizi vien: "Man nav žēl, ka viņš prot kaut ko labi nozagt…" Pēc Priedīša domām, ja šī gudrība nebūtu masveidīga, tad nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ar noziegumu brīvību sastaptos ar dzelžainu pretestību. Taču gandrīz nekādas pretestības nav.
Ņemsim, piemēram, tādu skaistuli un kinovaroni, kā Saeimas deputāts Askolds Kļaviņš, pret kuru ierosināta krimināllieta par mahinācijām ar kompensācijām? Atgādināsim, ka viņš, dzīvojot Rīgā, deklarējis dzīves vietu Liepājā, ik mēnesi saņēmis solīdu kompensāciju par ceļa izdevumiem, lai arī automašīnas viņam nav, uz darbu Saeimā viņš braukā ar velosipēdu. Tādējādi viņš nodarījis saviem vēlētājiem zaudējumus vairāku tūkstošu eiro apmērā. No 2016. gada novembra līdz 2017. gada decembrim viņš papildus saņēmis transporta izdevumu kompensāciju no 560 līdz 730 eiro mēnesī.
Turklāt pavisam nesen Kļaviņš paziņoja, ka uz viņa noziegumu, izrādās, varot skatīties no dažādiem viedokļiem.
"Mana lieta ir tāda, ka, ja uz to paskatās ar prokurora brillēm, viennozīmīgi es esmu noziedznieks. Ja paskatās ar latvieša praktiskā acīm, es vienkārši taupīgi esmu izlietojis resursus," — klāstīja deputāts.
Praktiskais latvietis
Patiešām, "praktiskais latvietis" — lūk, kā tas saucas. Laikam jau šo terminu var attiecināt arī uz Reģionu partijas vadītāju, Saeimas deputāta kandidātu Mārtiņu Bondaru, kurš ar atpakaļejošu datumu pārrakstīja mājiņu Mārupē savai dzīvesbiedrei. Par tādu soli Bondars izšķīrās, kad tiesa nosprieda piedzīt Latvijas Krājbankai nodarītos zaudējumus laikā, kad viņš ieņēma bankas padomes priekšsēdētāja amatu. Vai tad praktiskais latvietis varēja rīkoties citādi?
Taču tie ir tikai sīki nedarbi. Īstie praktiskuma čempioni ir politiķi un ierēdņi, kuri saistīti ar maksātnespējas administrācijas afērām, daudzo valsts pasūtījumu sadali un eirofondu līdzekļu "sazāģēšanu". Kā lai nejūt līdzi Latvijas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājam Jēkabam Straumei, kurš nesen savas domas izteica visai emocionāli.
"Tad, kad tie, kas krāsojas balti, ir vismaz pelēki, ja ne melni ir vilšanās. Liela!!!" — uzrakstīja KNAB vadītājs savā lapā Twitter un papildināja publikāciju ar dziesmu "Māmuļai Latvijai".
Lūk, ko žurnālists Māris Krautmanis raksta par jaunajiem Saeimas "siles" pretendentiem.
"Bēda tikai, ka dežavū, kas atkārtojas atkal un atkal, laika gaitā top aizvien skumīgāks — katrs jaunais jaunas politikas uzvaras gājiens ir blēdīgāks, ciniskāks, liekulīgāks, saturiski tukšāks, kadru ziņā pelēkāks par iepriekšējo. Jau iepriekš zināms, ka jaunie atmaskotāji un solītāji nekādu jaunu pasauli neuzcels, bet savtīgi shēmos un nesaprātīgi bojās likumus vēl baismīgāk par iepriekšējiem," — konstatēja Krautmanis.
Komunisms latviešu stilā
Protams, nevar paiet garām arī elektrības lietām. Tādām, kā Latvenergo pazudušie miljoni, kad kompānija galvoja par krāpniecisku firmu un bija spiesta izmaksāt kreditoram trīs miljonus eiro. Var atminēties grandiozo skandālu ar kukuļiem, kad Latvenergo amatpersonas saņēma kukuļos aptuveni 8 miljonus eiro, bet kukuli 11 miljonu eiro apjomā saņemt nepaspēja, jo KNAB viņus aizturēja.
Nesen atklājās iedzīvotāju un biznesa laupīšana ar zaļās enerģijas nodevām — obligāto iepirkuma komponenti OIK. Gaidāms vēl laupījums vairāku simtu miljonu apmērā no dzelzceļa elektrifikācijas. Kā te lai neatminas klasiķa frāzi? Atliek to tikai pārfrāzēt: "Komunisms latviešu stilā — latviešu vara un visas valsts elektrifikācija."
Kāpēc mūsu varasvīriem uzticētie iedzīvotāji neprotestē pret tāda mēroga krāpšanos? Domājams, tam ir divi galvenie iemesli. Lielākā daļa iedzīvotāju par tautas kalpa vai ierēdņa galveno īpašību uzskata viņa latviskumu — viņam jāaizstāv titulētā nācija un jācīnās pret krievvalodīgajiem un krievu valodu. Otrais iemesls — simpātijas, ko latvijieši jūt pret tiem, kas pamanījušies labi iekārtoties dzīvē.
Kā mēdz teikt Holivudā, kur zina jēgu kino, nozagt piecus dolārus — noziegums, nozagt miljonu — labs bizness.
Latvijā nekaunas
Nē, protams, zog visur — gan jebkurā Eiropas valstī, gan tajā pašā Krievijā. Taču tur vismaz kaunas, gluži kā zaglēni no "12 krēsliem".
Tagad, kad līdz parlamenta vēlēšanām nav atlicis ne mēnesis, dzirdams, ka, sak, atkal un atkal pie varas nākot vecās partijas, tikai ar citiem nosaukumiem. Kas tad tur dīvains? Latvijā arī bizness veidojas pēc tā paša modeļa: nodibināt firmu — sabiedrību ar ierobežotu atbildību, sakrāt parādus piegādātājiem, apakšuzņēmējiem un Valsts ieņēmumu dienestam, slēgt firmu un uzpeldēt atkal, tikai nu jau ar citu nosaukumu.
Partiju gadījumā partneru, apakšuzņēmēju un piegādātāju vietā ir iedzīvotāji. Tāpēc bieži vien vēlētājiem nav, kam prasīt, kāpēc valstī nav kārtības. Paskat vien, partija jau ir slēgta! Tagad nav partijas "Vienotība", ir "Jaunā Vienotība" — pavisam jauni cilvēki ar godīgām sejām, pilni degsmes palīdzēt Latvijai.
Latvijas simtajā gadskārtā gribētos novēlēt valstij un visiem tās iedzīvotājiem, lai par šo zemi uzņemtu citu kino. Par drosmīgiem, neuzpērkamiem, godīgiem latviešiem. Hmmm… varbūt tomēr nevajag? Pārāk spilgti atgādina latviešu sarkanos strēlniekus.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
