Patiesībā var jau saprast nelaimīgās ukraiņu "attiecīgās iestādes": to pieprasa politiskā vadība, kuras gribu pauž valdībā caur "Tautas frontes" kvotu nonākušais Omeļans, atzīmēja RIA Novosti autors Dmitrijs Lekuhs.
Lieta tāda, ka ar tādu iniciatīvu ukraiņu ministrs nācis klajā arī iepriekš.
2017. gada nogalē viņš "pauda cerību", ka viņam pakļautais "Ukrzaliznicja" ("Ukrainas dzelzceļi") mainīs savu politiku un ieviesīs aizliegumu.
Ko lai saka… Vienkārši apkoposim datus, ko pats "Ukrzaliznicja" oficiāli publicēja atskaitē par iepriekšējo periodu: lai cik lielas bažas tas sagādātu nacionāli noskaņotajiem ukraiņu ierēdņiem, maršruti uz Krieviju "Ukrainas dzelzceļam" pērn bijuši visienesīgākie. Līdera vietu ieņēmis maršruts Kijeva-Maskava, kas uzņēmumam ienesis 5,8 miljonus dolāru. Un tas vēl nav viss.
Tam seko maršruts Odesa-Maskava (3,7 miljoni dolāru).
Patiesībā starp 5 komerciāli izdevīgākajiem ir abi iepriekšminētie maršruti uz Maskavu, kā arī vilciens Kijeva-Sanktpēterburga (0,8 miljoni dolāru) un tikai divi iekšzemes virzieni — no Kijevas uz Odesu un Ļvovu.
Pieprasīt objektīvi ienesīgu maršrutu slēgšanu situācijā, kad kasē (par to atklāti runā arī ministra priekšnieki) drīz jau pēdējā pele aiz bada pakārsies, — nu, tas neizklausās omulīgi.
Vēl vairāk, "Ukrainas dzelzceļi" klusiņām liek saprast, ka pana Omeļana mērķis nemaz nav nodarīt pāri ideoloģiski riebīgajai Maskavai. Viss ir daudz vienkāršāk. Lieta tā, ka nav apdzisis komerciālo interešu konflikts: klans, kura intereses pārstāv tagadējais infrastruktūras ministris, jau vairākus gadus pūlas pārņemt savā varā "slaucamo govi".
2017. gadā dzelzceļa tīkla dēļ izraisījās atklāts konflikts starp "Tautas frontes" ierēdni un premjeru Groismanu. Ministru kabineta ārkārtas sēdē Infrastruktūras ministrijai tika atņemtas tiesības veikt kompānijas pārvaldi. Saskaņā ar jaunajiem statūtiem, "Ukrainas dzelzceļš" ir pakļauts Ministru kabinetam tieši. Protams, ja runa ir par "bijušā tautas" īpašuma dalīšanu, ukraiņu ierēdņi ir drosmīgi un enerģiski, nekāda subordinācija viņus apturēt nevar. Jau nedēļu vēlāk, valdības sēdē, kad dzelzceļa vadītājs polis Voicehs Balčuns atskaitījās par viņam uzticētā uzņēmuma darbību 2016. gadā, Omeļans nosauca viņa darbu par neefektīvu, izaugsmes rādītājus — par manipulācijām un pārspīlējumu. Polis uz apvainojumiem atbildēja, ka nejūtas labi, strādājot ar Omeļanu, kurš "nedara labu ne reformām, ne Ukrainai" un veicina tikai personīgās un klana intereses. Pēc zināma laika viņš posteni pameta.
Toties pans Omeļans drosmīgi iesūdzēja tiesā savu valsti. Sākotnēji viņš procesā zaudēja, taču 2017. gada oktobrī apelācijas tiesā — uzvarēja. Pastāv viedoklis, ka ministram Omeļanam nav nekādas daļas par UDz ienākumiem — viņu interesē tikai uzņēmuma daudzveidīgie īpašumi.
Tajā pašā laikā pavisam citā pasaulē
…tajā pašā laikā pavisam citā pasaulē, kur valsts amatpersonas transporta sistēmas vērtē citādi, arī notikumi ir citādi.
Pirmdien Krimas kūrortu un tūrisma ministrs Vadims Volčenko informēja, ka tūristu plūsma uz pussalu kopš šī gada sākuma salīdzinājumā ar agrāko periodu, pieaugusi vairāk nekā par ceturto daļu, precīzāk sakot, par 26,5%, līdz 1 456 000 cilvēku. Iemesls ir vienkāršs. Tas meklējams "transporta sistēmā": pa nesen atklāto Krimas tiltu laikā līdz 15. jūnijam braukuši 222 393 autotransporta līdzekļu.
Aizvadītajā nedēļas nogalē uz Krimas tilta tika uzstādīts jauns satiksmes rekords. Informācijas centrs "Krimas tilts" pirmdien paziņoja, ka svētdien to abos virzienos šķērsojuši 32,4 tūkst. mašīnu. Rādītājs vairāk nekā par 11 tūkst. pārsniedz 2018. gada 16. maijā, tilta svinīgās atklāšanas dienā fiksēto. Jāpiebilst, ka šie rādītāji sasniegti bez dzelzceļa satiksmes, kas pagaidām vēl nav pabeigta.
Pie tam, šķiet, muļķīgi būtu atgādināt, ka jaunas tūrisma plūsmas reģionā nes ne tikai ienākumus, bet arī, piemēram, jaunas darba vietas.
Šos ciparus pieminējām vienkārši kā atgādinājumu ukraiņu elitei, ka sadarbība (nerunājot jau par jaunu ceļu būvniecību) ir ekonomiski daudz lietderīgāka nekā veco un tradicionālo ceļu slēgšana. Banāli, taču pat aritmētikā salikšana un reizināšana ir daudz izdevīgāka nekā dalīšana un atņemšana.
Protams, rodas jautājums: ko uzskatīt par izdevīgu? Valstij, kas plāno pastāvēt vēl tūkstošiem gadu, labums ir viens. Valstī, ko lielākā daļa vadītāju uzskata par resursu, kas jāizmanto, atgrūžot pie malas citus, "kamēr vēl viss nav beidzies", par labumu tiek uzskatīts gluži kas cits.
