Ne vienmēr gudrība nāk ar gadiem. Dažkārt nāk, citreiz — ne. Gudrību nedāvā pat augsti posteņi un tituli. Nekad. Par piemēru varam ņemt kaut vai Igauņu speciālo operāciju spēku komandieri Riho Juhtegi, raksta radio Sputnik autors Vladimirs Barsegjans. Nesen viņš Tallinā tikās ar amerikāņu izdevuma Politico korespondenti Molliju Makjū. Žurnāliste viņu tā savaldzināja, ka viņš pastāstīja, ko pirms daudziem gadiem redzējis sapnī.
Sapnis pie viņa nāca pēcpusdienas atpūtas laikā austrumu platānas paēnā tālā uzbeku aulā — tolaik vēl jaunais Riho iesnaudās, padomju armijas dienesta nastas nogurdināts. Gulēt dienā, pašā tveicē tomēr ir kaitīgi — reizēm sapņos tādas muļķības rādās!
Tā nu arī jaunajam padomju karevim Juhtegi sapnī rādījās, ka viņa dzimtajai Igaunijai uzbrukuši krievi. Taču viņu ceļā stājies Riho ar biedriem. Sadursmē viņi visi miruši, izņemot Riho. Toties mūsu varonis, kaujā ieguvis Kalašņikova automātu, sācis šaut. Vārdu sakot, arī te visi miruši. Mežā (darbība norisinājusies tur, starp gāztiem kokiem) vairs neesot bijis, ko iesākt, un Juhtegi meties uz jūras pusi. Tur viļņos jau šūpojies balts kuģis, gaidot mūsu varoni, turklāt varonis droši zināja, ka viņu vedīs uz Rietumiem, pretī gaišai dzīvei kapitālismā. Mūsu kareivis iejoņojis Baltijas jūras vēsajos ūdeņos, un te pār viņu nākusi atklāsme: "Manas mājas ir šeit. Man jāpaliek, lai notiek, kas notikdams." Ar to sapnis beidzies. Taču jaunais kareivis jau zinājis, kā dzīvot tālāk. Atgriezies dzimtenē, viņš pēc kāda laika kļuvis par vienu no Kaitseliit — igauņu militarizētās brīvprātīgās organizācijas — aktīvistiem. Tālāk viņš kāpis augšā pa dienesta kāpnēm, un aizkalpojies līdz Igaunijas Speciālo operāciju spēku komandiera vietai.
Taču atgriezīsimies pie padomju Uzbekistānā dzimušās mūsu (tas ir, viņa) pēcpusdienas fantasmagorijas un pamēģināsim aptvert, kāpēc viņš to visu stāstīja. Protams, dāmas priekšā gribējās izrādīties. Taču ir arī cits zemteksts. Dāma tomēr ir amerikāņu izdevuma pārstāvis, un viņas materiāls nāks klajā īsi pirms Krievijas un ASV prezidentu tikšanās. Tā nu pēc pirmās pasakas tika pastāstīta otra: ja krievi ne Riho sapņos, bet gan patiesībā bruks virsū mazajai Baltijas valstij, viņiem klāsies ļoti, ļoti slikti. Par to parūpēsies Riho un viņa padotie. Lodes lidos ārā no katriem krūmiem, no katra dobuma. Vārdu sakot, visi atkal nomirs.
Salīdzinot abus mūsu stāstnieka vēstījumus, paši par sevi rodas daži secinājumi. Pirmkārt, ne jau tāpat vien viņš tik ilgi sarunājās ar žurnālisti — ASV valstspiederīgo. Šķiet, pulkvedis Juhtegi sirds dziļumos tomēr cer uz balto kuģi no sava senā sapņa. Te nu man prātā nāk vēl viena versija, kāpēc mūsu varonis tik vētraini fantazējis. Viņam taču drīz vien pienāks laiks atvaļināties, un viņš sūta slēptu signālu Holivudai — sak, ņemiet mani par scenāristu. Paskat, kādus sapņus protu redzēt. Traks var palikt.
Taču, baidos, viņu gaida vilšanās. Holivuda jau sen visiem ir pskaidrojusi, ka ar tik trauksmainiem un spilgtiem sapņiem jāiet nevis pie viņiem uz kadru daļu, bet pie psihoanalītiķa. Kamēr vēl nav par vēlu. Amerikā jau bija tāds aizsardzības ministrs Džeimss Forestols, kurš mēdza bļaut "krievi nāk". Galu galā viņš izmetās pa psihiatriskās slimnīcas logu.
Paldies Dievam, Krievija neieradās karot toreiz un tagad arī netaisās. Pieņemu, viņai tas vienkārši nav vajadzīgs un nešķiet interesants. Vēl arī tāpēc, ka tie, kuri vada tās armiju, karadienestā karstā pēcpusdienā nesnauda platānu paēnā. Kā jau klājas, viņi laukumu slaucīja.
