RĪGA, 22. jūnijs — Sputnik, Ļevs Rižkovs. Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova lūgusi Rīgas mēru: "Nil Ušakov, tiksim skaidrībā par šo notikumu". Pats notikums ir sekojošs: tūrists no Krievijas Saša Andželo pastāstīja savā lapā sociālajā tīklā, ka no glabāšanas kameras Rīgas lidostā pazudis viņa klēpjdators. Kad cietušais vērsies policijā, tās reakcija bija nepārprotami neadekvāta. Cietušais saņēmis apvainojumus un draudus. Sputnik korespondents sazinājās ar Sašu Andželo un noskaidroja incidenta fineses. Mīkstināt izteikumus
— Saša, pašlaik ap šo situāciju sacēlusies liela ažiotāža. Jūsu teikto pārpublicējusi Marija Zaharova…
— Nesaprotu, no kurienes radusies ažiotāža. Diemžēl patlaban neesmu Krievijā, visa aina man nav redzama. Kad no rīta pamodos, stāsts bija pārpublicēts 900 reizes.
— Jūs pašlaik esat Berlīnē?
— Tagad esmu Hannoverē – trīs stundu brauciena attālumā no Berlīnes. Man šeit dzīvo ģimene.
— Kā veidojas situācija? Vai kaut kas tiek darīts?
— Vakar nosūtīju vēstuli konsulam. Atklāti sakot, uzrakstīju to tāpat kā Facebook. Galu galā, no dziesmas vārdus neizmetīsi. Konsuls man teica: "Mēs gatavojam oficiālu pieprasījumu. Vai varēsi to uzrakstīt saprotami?" Palūdza dzēst dažus izteikumus. 21. jūnija vakarā vēlreiz nosūtīju iesniegumu. Bet no rīta ieraudzīju Facebook kaut ko tādu. Pagaidām tas ir viss, ko esmu redzējis.
No Sašas Andželo bloga
"Naktī no 16. uz 17. jūniju lidojām no Helsinkiem uz Berlīni un nolēmām nopirkt biļetes ar pārsēšanos Rīgā, lai apskatītu pilsētu. Velti.
Atlidojām no Helsinkiem, izkāpām no lidmašīnas un nodevām mantas glabāšanas kamerā. Divatā ar draudzeni gājām staigāt pa Rīgu. Pavakariņojām, apskatījām visu, ko paspējām un braucām uz lidostu. Izņemot mantas no glabāšanas kameras, sapratām, ka pazudis mūsu klēpjdators. Protams, vērsāmies ar šo jautājumu pie glabāšanas kameras darbiniekiem, lai paskatītos videonovērošanas kameru utt. Un te nu sākās kaut kas tāds, ka klēpjdatora pazušana šķita tīrais sīkums." Tā domāt nedrīkst!
— Kādus papīrus jūs rakstījāt Latvijas varasiestādēm? Kādus iesniegumus?
— Viss notika tieši tā, kā aprakstīju: kad ieradāmies policijas iecirknī, tur sēdēja cilvēks… Mēs uzrakstījām iesniegumu – četros teikumos, īsi, bez sīkumiem. Par to, kas noticis, pēc mūsu domām. Un gājām mainīt biļetes. Kad atgriezāmies, policists teica: "Nē, rakstiet konkrēti, sīki – cikos, ar kādu reisu atbraucāt." Un šajā brīdī sākās konflikts.
— Tātad jaunu iesniegumu jūs nerakstījāt?
— Iesniegums policijai ir. Pirmā versija. Tā ir īsa, taču vismaz tas ir uzrakstīts. Tur ir visa mūsu kontaktinformācija un telefoni. Pagaidām man neviens nav zvanījis. Iesnieguma lielo versiju mēs neuzrakstījām – kad sākas tādas velnišķības, par tādiem sīkumiem nav ko domāt.
No Sašas Andželo bloga:
"Policists pie mums iznāca pēc 20 minūtēm un iedeva iesnieguma blanku. Sāku to aizpildīt. Uz manu jautājumu, vai iespējams noskatīties kameras, viņš atbildēja, ka tas būs iespējams tikai pirmdien. Tā kā mūsu lidmašīna jau lidoja prom, nolēmu atgriezties pie reģistrācijas un mēģināt atrisināt jautājumu ar biļetēm. Diemžēl nepaspēju, un lidmašīna aizlidoja.
Pēc tam atgriezos policijas iecirknī. Tobrīd telpā atradās vēl divi vīrieši…
Tiklīdz ienācām, viņš (policists – red.) paziņoja, ka jau paskatījies kameras un neko tur nav ieraudzījis. Šeit precizēšu, ka mantas kamerā nodevām pl. 22:15, bet izņēmām – 05:40. Skaidrs, ka 15 minūšu laikā, kamēr nebijām iecirknī, nav iespējams noskatīties visu ierakstu un ieraudzīt video zagli. (..) Policists metās mums virsū, sāka raut nost vējjakas, atkal uzvilka un novilka. Tas izskatījās kā murgs. Kliedza neadekvātas lietas, pieprasīja parādīt vēnas un citas muļķības. Policijas darbinieks nereaģēja ne uz mūsu mierīgo toni, ne citiem mēģinājumiem izlādēt spriedzi. Viņš sešas reizes izmantoja vārdu "п…дишь" ("melo", žarg. krievu val. – red.), es atvainojos. Tālāk viņš teica, ka Rīgā varot tikai "durstīties", ka mēs melojam par to, ka esot tūristi. Tāpat viņš teica, ka "jūs visi esat krievu ķēmi un te jums nekas nav darāms". Tālāk viņš teica, ka mums būšot nopietnas problēmas, ja mēs uzrakstīšot iesniegumu, un viņš izdomāšot – kādas tieši. Tobrīt mana draudzene neizturēja tādu spiedienu un attieksmi un krita histērijā. Atlikušos spēkus veltīju, lai viņu nomierinātu. Pēc tam es, bīstoties par mūsu drošību, pametu iecirkni, nopirku jaunas biļetes un ar tuvāko reisu mēs devāmies pie manas ģimenes uz Vāciju. Mēs ar māti dzīvojam Krievijā, bet tēvs un divi brāļi ir Vācijas pilsoņi."
Cilvēki tā nestrādā
— Saša, zinu, ka esat rokmūziķis. Kāpēc šim klēpjdatoram bija liela nozīme? Kāda informācija tajā bija? Vai tā ir atjaunojama?
— Paldies Dievam, pastāv iCloud. Tajā bija dublēts viss, kas man bija dārgs mūzikā. Taču tas nav viss, ar ko nodarbojos. Jau piecus gadus strādāju slimnīcā. Man tur bija milzums fotogrāfiju, tostarp arī ar onkoloģijas pacientiem. Es strādāju ar pazīstamu plastisko ķirurgu, diskā bija klientu fotogrāfijas. Pašlaik esmu šausmīgā stāvokli. Tā bija privāta, jutīga informācija. Nedomāju, ka ļaundari tās fotogrāfijas izplatīs. Taču no mana viedokļa tas ir ļoti slikti.
— Tas ir, nodarīts kaitējums jūsu profesionālajai darbībai?
— Nu, kā lai to saka – nodarīts? Paldies Dievam, mums viss ir nokopēts. Kopumā man, protams, ir nepatīkami, ka darbam ņemtas lietas ir nokļuvušas nezin kādās rokās. Atklāti sakot, nav nekā, ko es nevarētu atjaunot. Taču mani beidz nost kārtības sargu attieksme.
Mums nepateica: "Jā, mēs visu paskatīsimies, uzrakstiet iesniegumu, te būs mūsu kontaktinformācija. Mani sauc tā un tā. Lūdzu, te būs mans telefons." Kad sākās konflikts, jau pirmais policists iegrūda tādu mazu papīrīti ar vienu rindiņu – elektroniskā pasta adresi. Un ar to viss beidzās. Tas ir, beidzās pozitīva saruna. Man šķiet, cilvēki tā nestrādā, tā nedara, ja grib viens otram palīdzēt.
— Vai klēpjdators bija dārgs?
— Jā, tas bija dārgs makbuks. Tas man bija gadu. Taču esmu gatavs… nezinu… Ja to policistu sauktu pie atbildības, es vēl vienu tādu uzdāvinātu. Tā cilvēki nerīkojas. Es saprotu – politika. Taču šis nav tāds gadījums. Skaidri redzams, ka mēs neesam saistīti ar politiku.
Pirmo un pēdējo reizi
— Vai uz Rīgu devāties mērķtiecīgi?
— Mēs varējām ierasties Vācijā arī neiebraucot Rīgā. Varējām izvēlēties tiešo reisu un lidot. Taču mani vecāki turp braukāja jaunībā. Bija interesanti paskatīties. Braucām speciāli, lai naktī apskatītu pilsētu. Godīgi sakot, mani šis moments vienkārši satrieca.
— Vai Rīgā bijāt pirmo reizi?
— Jā, protams. Pirmo un pilnīgi noteikti – pēdējo. Ja būs jāierodas uz atpazīšanu noteikti braukšu. Pagaidām esmu Vācijā.
