Situāciju sarežģī koflikta ārvalstu dalībnieku lielais skaits relatīvi nelielā teritorijā (185 tūkst. kvadrātkilometru), ko iespējams salīdzināt ar Sverdlovskas apgabalu (1% Krievijas teritorijas) vai ceturto daļu Afganistānas.
Kopējais spēku izvietojums ir sekojošs: karadarbības arēnā Sīrijā tieši vai netieši viens otram un koalīcijās stājas pretī Krievija un ASV, Irāna un Izraēla, ASV un Turcija. Pie tam turki cīnās pret kurdiem, jūtams reliģiozais spiediens no Kataras puses un skan atbalstis no karadarbības zonām Afganistānā un Irākā.
Pašreizējā situācijā Krievija nevar atļauties sakavi vai kompromisu "neizšķirtu". Leģitīmā klātbūtne un nesenie zaudējumi savā ziņā garantē atklātu, skarbu un neprognozējamu Maskavas atbildi tiem, kas izlējuši Krievijas pilsoņu asinis Eifratas kreisajā krastā. Daudzi ārvalstu analītiķi uzskata, ka atbildes uzbrukums amerikāņu spēkiem reģionā ir neizbēgams.
ASV 700 miljardus lielais aizsardzības budžets desmitkārt pārspēj Krievijas budžetu, un tomēr izdevums Atlantico apgalvo: "ASV un Krievija: karš ir pieteikts, lai arī neviens to vēl neapzinās. Atbilde uz krievu algotņu bojāeju, domājams, nāks agri vai vēlu, pie tam vietā, kur to neviens negaida. Pie tam runa nebūt nav par atriebību (Putins ir aukstasinīgs politiķis), bet gan par stratēģiju: ir jānorāda pretiniekam, ka pastāv robeža, ko tam pārkāpt nevajadzētu."
Amerikāņu autoritatīvā avīze The Washington Post piebilst: "Krievija uzskata, ka var padzīt ASV no Sīrijas. Tā būs katastrofa."
No Sīrijas "šaha dēļa" pakāpeniski pazūd ISIS (Krievijā un vairākās pasaules valstīs aizliegts teroristisks grupējums) un citu grupējumu kaujinieki, tāpēc saasinās pretrunas un tiek provocēti "atklāti konflikti starp ASV un Turciju, Izraēlu un Irānu, un pat starp Savienotajām Valstīm un Krieviju".
Vjetnamas sindroms
7. februāra naktī amerikāņu artilērija izdarīja masveidīgu (vairākas stundas ilgu) Sīrijas valdības spēku apšaudi, kuri "uzdrīkstējušies" pārcelties uz Eifratas kreiso krastu Deir-ez-Zoras provincē. ASV GKS Centrālā štāba komandieris Tuvajos Austrumos ģenerālleitnants Džefrijs Harrigans paziņoja, ka uzbrukumā piedalījušies amerikāņu iznīcinātāji un bumbvedēji F-15, apšaudes atbalsta lidmašīnas AC-130, helikopteri Apache, bezpildota lidaparāti MQ-9 Reaper un pat stratēģiskie bumbvedēji B-52. Faktiski, viss ASV GKS uzbrukuma līdzekļu komplekss.
Tik pārlieka un sāpīga Pentagona reakcija uz Sīrijas likumīgās valdības darbībām liecina par amerikāņu apņemšanos palikt valstī un, iespējams, nostiprināt klātbūtni, izveidojot "kreisā krasta Sīriju" (Dienvidu Vjetnamas analogs ar marionešu valdību pagājušā gadsimta 60. gados).
Un tomēr pēc ASV GKS "globālā uzbrukuma" Eifratas kreisajā krastā principiālas izmaiņas spēku sadalījumā nav novērojamas. Izraēla iesaistījās gaisa konfliktos ar Sīriju un Irānu (tika notriekta Izraēlas lidmašīna). Turcija turpināja pierobežas kurdu anklāva "tīrīšanu", un Erdogana "Olīvkoka zars" jau nokarājas pār netālu dislocētajiem amerikāņu spēkiem (dažādi dati liecina, ka rajonā atrodas 2-5 tūkst. karavīru). Sīrijas valdības spēki ar Krievijas GKS atbalstu iztīra teroristisko grupējumu atliekas Idlibas provincē un Damaskas piepilsētā. Kas notiks tālāk?
Pagaidām vēl amerikāņiem tikai maigi izgriež rokas. Viņiem ir aizvien grūtāk noturēt savā kontrolē rajonus, kuros valda "bruņotās opozīcijas vienības". Krievija noliedz "labu teroristu" pastāvēšanas iespēju, un ASV ieguldījumu Sīrijas konflikta noregulēšanas procesā Krievijas Aizsardzības ministrija raksturo lakoniski: "humanitāra katastrofa".
Neseno ASNO Drošības padomes rezolūciju par 30 dienas ilgu pamieru Sīrijā Irānas izdevums Al Alam nosaucis par piesegu "Sīrijas jaunās armijas" operatīvai izvēršanai Tanfā. Šķietamās opozīcijas vienības, faktiski — teroristiskie grupējumi maina tikai brendu un dislokāciju Sīrijas teritorijā.
Likteņa ironija
Autoritatīvais amerikāņu žurnāls Newsweek iepriekš piezīmēja: "ASV ir zaudējušas karu Sīrijā Krievijai un Irānai." Patiešām, septiņus gadus pēc kara sākuma Sīrijā Vašingtonai ir aizvien mazāk vietas manevram, nerunājot jau par iespējām būvēt armijas bāzes Sīrijas teritorijā. Valsts likumīgā valdība ar sabiedroto palīdzību pamazām, taču pārliecinoši atgūst kontroli pār Sīrijas Arābu Republikas provincēm un robežām. Agri vai vēlu amerikāņu kara instruktori un dažnedažādie "nemiernieki" dosies no Sīrijas uz citiem karstajiem punktiem Āzijā un Āfrikā.
Krievija neatkāpsies un neveltīs visus resursus nosprausto mērķu paātrinātai sasniegšanai. 100 megatonnu torpēda "Status 6" noteikti nebūs vajadzīga. Taču dinamiskā un pretrunīgā situācija Sīrijā, kur sastopas daudzu valstu bruņotie spēki, palielina Vašingtonas un Maskavas atklātas sadursmes risku (abu valstu mērķi reģionā ir diametrāli pretēji). Tieši tā, uz liela kara robežas, mūsdienās veidojas abu kodolvalstu "uzvedības noteikumi" vietās, kur saskaras viņu intereses un bruņotie spēki (tostarp arī privātās militārās kompānijas). Šķiet, tā ir bijis vienmēr.
Pentagons uzsver, ka Krievija traucē ASV dominēt uz zemes un gaisā Tuvajos Austrumos un Centrālāzijā. Amerikāņi uzskata, ka Maskava vainojama par Sīrijas ķīmisko ieroču likvidāzijas operācijas izgāšanos un vispusīgi gatavo eiropiešu taktiskam kodoluzbrukumam Krievijai. Un draud ar jaunām sankcijām. Rodas iespaids, ka Vašingtona ir zaudējusi jebkādu saikni ar realitāti.
ASV visatļautība ir cieši saistīta ar nesodāmību. "Nepārkāpjamās robežas" Sīrijā tiks apzīmētas nepārprotami un asi. Domāju, tuvāko nedēļu laikā gaidāma Krievijas atbilde uz ASV GKS "sveicieniem no Eifratas".
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
