RĪGA, 16. februāris — Sputnik, Aleksejs Stefanovs. Pēc iebrukuma padomju kinematogrāfā 1983. gadā ar filmu "Mirāža" pēc Džeimsa H.Čeiza romāna motīviem, pazīstamais latviešu aktieris Mārtiņš Vilsons ir nogājis ceļu no kinolaupītāja līdz prezidentam. Izdomātās valsts Kaledonijas vadītāja lomu viņš tēlo seriālā "Vēstniecība", kura uzņemšana Serbijā nesen tika pabeigta. Taču Sputnik Latvija korespondentam viņš atzina, ka nemaz nevēlētos nokļūt īsta valsts vadītāja krēslā: "Politika ir ļoti netīra padarīšana."
Nekad nepadodos un vienmēr saku taisnību
Seriālā "Vēstniecība" sižets vērpjas ap diplomātisku incidentu: kādā Austrumeiropas valstī vietējie specdienesti aiztur Krievijas vēstniecības pirmo sekretāru ar čemodānu, kurā ir papilnam aizliegtu vielu. Skandāls. Izmeklēšana.
Martiņš Vilsons apgalvo: tā tikai šķiet, ka seriālu scenāriji tiek rakstīti pavirši, uzņemšana notiek steigā.
"Bija ļoti grūti strādāt. Tiklīdz ierados Belgradā, pa divpadsmit stundas dienā un pat vairāk pavadīju darbā. Visu laiku mācījos tekstus. Tiklīdz paspējām pabeigt vienu ainu, rokās man jau bija nākamais teksts. Un to vēl vajag norunāt pareizi, vēlams, jau ar pirmo dubli. Labi, ka mums ar režisoru Artjomu Akseņenko izdevās atrast kopīgu valodu, un bija tīrā bauda strādāt," — atceras aktieris.
Vilsons spriež, ka filmā uzņemtās Kaledonijas vietā būtu varējusi būt gan Latvija, Lietuva vai Igaunija, gan jebkura cita Austrumeiropas valsts. Kinematogrāfisti neatklāj skatītājam šo noslēpumu, taču vienbrīd kadrā teju nav ticis īstais prezidents. Tas noticis uzņemšanas laikā Belgradas mērijā. Tur arī satikās īstais Serbijas vadītājs un izdomātās Kaledonijas galva.
Jautājums par to, vai viņam iepatikusies prezidenta loma, iedzen aktieri strupceļā. "Ne īpaši. Tādā amatā zaudē brīvību. Jebkura profesija aizpilda tavas domas, bet es negribētu dzīvot ar prezidenta domām. Protams, tur ir nauda, statuss. Taču es no tā visa atteiktos un dzīvotu brīvībā. Ļoti daudz ko vari paveikt, ja dzīvo kā brīvs mākslinieks," — pēc īsas pauzes nolēma Vilsons.
Taču gadījumā, ja pēkšņi, kā tas Latvijā mēdz gadīties, valdošās partijas nevarētu vienoties par prezidenta kandidatūru un pēkšņi atsauktu atmiņā Vilsonu, viņš nenodrebētu vis.
"Pirms kādiem desmit gadiem es varbūt piekristu (smejas). Taču tagad — noteikti ne. Esmu ļoti neērts cilvēks — nekad nepadodos un vienmēr saku patiesību. Tāpēc jau es nestrādāju nevienā teātrī. Jā, mani aicina, taču, tiklīdz sāku teikt visu, ko domāju, paši lūdz iet prom. Tāpēc iestudēju pats savas antreprīzes," — saka kinoaktieris.
Pēc 100 gadiem Latvijas vairs nebūs
Mārtiņš Vilsons ir tēlojis milzumdaudz lomas. "Manās acīs tās visas ir vienlīdz labas, vienmēr esmu daudz strādājis, bet tālāk viss bija atkarīgs no svenārija, režisora un laika, kādā dzīvojām," — viņš uzskata.
Ļoti veiksmīga bija filma "Mirāža", ko iestudēja metrs — Aloīzs Brenčs. Viņš visu filmēšanas komandu turēja grožos, atceras Vilsons. "Ar viņu es sapratu, kāpēc dzīvoju un ko darīšu tālāk." Nākamo sešu gadu laikā aktieris piedalījās vairākās filmās, taču atmiņā visvairāk iespiedusies "Intermeitene". Vilsons tajā tēloja šoferi tālbraucēju, kurš galvenajai varonei Zviedrijā nodod sveicienus no padomju dzimtenes.
"Atceros, reiz noskatījos kādu Pjotra Todorovska filmu un nodomāju, ka viņš ir lielisks režisors. Un te pēkšņi mani aicina tikties ar viņu! Ar Todorovski bija ļoti interesanti strādāt. Viņš man piedāvāja tālbraucēja lomu. Tur nu nebija nekā īpaša — par šoferi strādāju jau dienestā BAMā," — stāsta Vilsons.
Daudzus jautājumus viņš vērtē aukstasinīgi. Taču atlika tikai pajautāt, vai nav žēl iznīcinātās Rīgas kinostudijas, kur tapa tas pats padomju grāvējs "Mirāža", lai viņš vētraini attrauktu: "Ļoti žēl, ka tā izdarīja. Ļoti žēl!"
Vilsons pārdzīvo, ka ar katru dienu valstī sarūk iedzīvotāju skaits.
"Ļoti daudzi ir pametuši Latviju un aizbraukuši dzīvot un strādāt ārzemēs. Bet mēs taču esam tik maza nācija. Ja tā turpināsies, pēc kādiem 100 gadiem nekādas Latvijas vairs nebūs. Mēs izšķīdīsim starp citām valstīm," — nopūšas aktieris.
Tiesa, savu personisko artavu Latvijas demogrāfiskajā situācijā viņš ir ieguldījis — Vilsons bijis piecas reizes precējies, laulībās dzimuši astoņi bērni, jaunākajai meitai vēl nav ne divarpus gadi.
"Esmu apmierināts ar to, kas man ir un kas ar mani ir bijis. Pat ar to, ka esmu dzimis Magadanas apgabalā, kurp bija izsūtīti mani vecāki. Viņiem klājās smagi, daudz ko nācās pārvarēt, bet man — ne, kopš tiem laikiem palikušas tikai gaišas atmiņas. Taču šo un to es laikam mainītu gan. Kļūtu par rakstnieku. Jā, arī tagad es rakstu stāstus, taču tādā gadījumā būtu pie tā ķēries nopietnāk. No otras puses, tagad es apvienoju divas profesijas, un no ieniršanas grafomānijā mani glābj aktiera darbs. Varbūt tas ir labi — man patīk darīt gan vienu, gan otru, un no dzīves es gūstu divkāršu prieku," — noslēgumā piebilda Mārtiņš Vilsons.
