Krievija nepievienosies Līgumam par kodolieroču aizliegšanu (LKA), paziņoja valsts ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ANO Drošības padomes sēdē. Pēc diplomāta vārdiem, iemesls ir skaidri noprotams: "kodolieroču pilnīga likvidācija ir iespējama tikai vispārējas un pilnīgas atbruņošanās kontekstā līdztiesīgas un nedalāmas drošības apstākļos visiem, tostarp arī kodolieroču turētājiem", portālā Sputnik Igaunija atgādināja Sergejs Iļjins.
Iepriekš par līguma negatīvajām sekām izteicās arī Krievijas vēstnieks ASV Anatolijs Antonovs. Diplomāts uzskata, ka dokuments nevarēs veicināt kodolieroču atbruņošanos, jo neņem vērā kodolvalstu drošības intereses.
Patiešām, ir taču Līgums par kodolieroču neizplatīšanu (LKN). Lūk, tam vajadzētu pievērst uzmanību. Labi zināms, ka neformālais kodolvalstu klubs jau gandrīz divkārt pārsniedz formālo, un tā paplašināšanās tendence saglabājas, jo mūsdienu hiperturbulentajā pasaulē tādas valstis, kā, piemēram, Ziemeļkoreja uzskata, ka kodolieroči ir vienīgais faktors, kas ļauj tai pastāvēt pasaules kartē.
Daudz ir tādu, kas vēlētos iegūt "ilgoto" bumbu. Iemeslu ir pietiekami, tostarp arī vairāku valstu enerģiskā un destruktīvā ārpolitika, kas nekaunīgi iejaucas svešās darīšanās, organizē revolūcijas un sekmē likumīgās varas gāšanu.
Patiesībā arī pašas kodolvalstis nebūt neplāno atteikties no kodolieročiem: pārāk lielas ir domstarpības to starpā, arī spēku līdzsvaru neviens nav atcēlis. Kaut kas tāds tikai trakākajos murgos varētu parādīties. Tiesa, gadās ne tikai slikti sapņi vien, ir arī varavīkšņainas cerības. ANO kodolatbruņošanās iniciatīvas autori acīmredzot ir saskatījušies tādus spilgtus sapņus par skaisto jauno pasauli ar ziediem pasakainās pļaviņās un saldi čivinošiem putniņiem. Tā ir dzimusi klasiska utopija, kam nav lemts īstenoties.
Piecas kodollielvalstis un to sabiedrotie ir vadošās valstis pasaulē — aptuveni 60% iedzīvotāju un 80% planētas IKP. Vai tad tās ļaus antikodolieroču koalīcijai ignorēt ti fundamentālās, kritiski svarīgās intereses? Protams, ne. Tas pat nav apspriežams. Pareizāk sakot, līdz nesenai pagātnei netika apspriests. Nu, tagad nolēma apspriest un… iznāca čiks — tas pats Līgums par kodolieroču aizliegšanu. Pērn to parakstīja vairāk nekā piecdesmit valstu pārstāvji. Gajāna, Taizeme un Vatikāns jau pat to ratificējušas! Tikai aina, kā lai to saka, nav īsti pārliecinoša.
ANO bieži tiek kritizēta. Sak, tā sen jau ir sevi diskreditējusi, to neņem vērā vairākas īpaši ašas un ambiciozas valstis, pieņemot kārtējos lēmumus par iejaukšanos kādas valsts lietās. Taču ja tās nebūs, ceļš pa taisno vedīs pretī globālam militāram un politiskam haosam. Tāda ir pretruna, un ne viena vien.
Nākot klajā ar acīmredzami utopisko vispārējas kodolatbruņošanās ideju, organizācija šauj gaisā, kas, protams, ietekmē tās prestižu un autoritāti. Vienlaikus ANO pēc sava statusa un tiešā mērķa — nācijas taču it kā ir "apvienotas" — ir jāpiedāvā miermīlīgas iniciatīvas. Tāpēc tā strādā. Kāpēc gan nepiedāvāt? Jebkurā gadījumā, uz laiku atsāksies diskusija par mūsdienu apdraudējumu.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
