Latvijas Saeima ir apstiprinājusi galīgajā lasījumā likumu par Otrā pasaules kara dalībnieka statusa piešķiršanu Latvijas pilsoņiem, kuri cīnījušies gan pret nacistisko Vāciju, gan pret PSRS. Pie tam likums neattiecas uz nepilsoņiem. Daudzi padomju veterāni ir nepilsoņi, tātad nacistu līdzskrējēji valstī saņems augstāku statusu nekā Sarkanās Armijas karavīiri, pārdomā Vladimirs Vereteņņikovs RIA Novosti.
"Beidzam dzīvi nabadzībā"
Latvijas valdības viedoklis ir tāds, ka latvieši, kuri cīnījušies dažādās frontes pusēs, vienlīdz lielā mērā bija "kara upuri", spiesti "nolikt galvas" par svešu režīmu interesēm. Un tomēr attieksme pret viņiem nav vienāda.
Pērn viņsaulē aizgājušais Alberts Paže, Sarkanās Armijas 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānu biedrības ilggadējais vadītājs, ar rūgtumu stāstīja: "Daudzi nodzīvo pēdējos dzīves gadus dziļā nabadzībā. Mūsu pulka biedri, kuri dzīvo Vācijā, Amerikā, Izraēlā, saņem savu valstu atbalstu. Bet mēs uz visiem saviem daudzajiem lūgumiem no Latvijas valdības saņemam tikai atzinību par mūsu ieguldījumu fašisma sagrāvē. It kā mēs paši nezinātu, kāds ir mūsu ieguldījums, taču pabalstu izmaksā tā saucamajiem "nacionālajiem partizāniem" (kuri cīnījās pret padomju armiju – red. piez.), nevis mums. Mums pārmet: viņi zvērēja uzticību Hitleram, bet jūs – Staļinam."
2012. gada maijā Latvijas prezidents Andris Bērziņš vērsās pie vēl dzīvajiem latviešu padomju veterāniem un bijušajiem Waffen SS leģionāriem ar aicinājumu "samierināties". Viņš ierosināja parlamentam sākt darbu pie likumprojekta par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu, kas cita starpā paredzētu izmaksas tā saņēmējiem.
Darbs pie šī dokumenta ritēja vairāk nekā piecus gadus. Par kara dalībniekiem tika atzīti Latvijas pilsoņi, kuri saņēmuši pilsonību pirms 1940. gada 17. jūnija, un Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kuri ieradušies valstī pirms šī datuma. Šī norma neattiecas uz personām un viņu ģimenes locekļiem, kuri ieradušies Latvijā saskaņā ar "tā saucamo" līgumu par kara bāzēm no 1939. gada 5. oktobra. Tātad daudzi Sarkanās Armijas karavīri jauno statusu vienkārši nevarēs saņemt.
"Tās ir valdības spēlītes"
Bijušie kara dalībnieki, kuru spēkos ir likumprojektu pienācīgi novērtēt, Latvijā ir teju uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Astoņdesmit astoņus gadus vecais Daugavpils iedzīvotājs Anatolijs Gavrilovičs Gunars ir unikāls cilvēks.
Dzimis mazītiņā Pereļuba ciemā pie Čerņigovas, Ukrainā, viņš kara gados zaudēja māti – Annu Jakovļevnu kā "partijas biedri, turklāt vēl ebrejieti" nošāva okupanti. Pēc tam mazais Toļiks pievienojās Čapajeva vārdā nosauktai partizānu vienībai, kas rīkojās dzimtā ciema apkaimē. Viņš pildīja izlūka un kurjera uzdevumus un piedalījās kaujās. Reiz, devies izlūkos uz Ribinskas apkaimi, Toļiks iekrita ienaidnieka patruļas rokās. Viņu aizveda uz vietējo gestapo nodaļu, sāka pratināt, pieprasīja ziņas par partizāniem.
Gunars izcieta briesmīgu spīdzināšanu, taču nevienu nenodeva. Zēnam piesprieda nāves sodu pakarot. Izglāba brīnums: partizāni sarīkoja uzbrukumu komandantūrai, ieņēma cietumu un atbrīvoja gūstekņus.
Pēdējos gados veterāns ļoti pārdzīvo par Ukrainu. "Briesmīgu grēku pastrādāja prezidents Janukovičs, pametot savu tautu tiem, kas tur tagad ir pie varas! Tie ir to cilvēku tiešie pēcteči, kuri mūs reiz spīdzināja un šāva, ar kuriem cīnījāmies uz dzīvību un nāvi." Par Latvijas Saeimas pieņemto likumu pensionārs tikai parausta plecus: "Tās ir valdības spēlītes, kas pārsvarā tikai viņus vien interesē. Man ir vienalga, kā viņi vērtē mūs, mūsu dzīvi. Vēsture jau sen visu ir salikusi pa vietām, un neviens to vairs nespēs mainīt."
"Cilvēkus nenogaliniet, mēs neesam barbari"
Šī gada maijā Latvijas veterānu kustību skāra smags zaudējums – viņsaulē aizgāja Ivans Nikolajevičs Terehovs, kurš ilgus gadus vadīja Antihitleriskās koalīcijas cīnītāju Daugavpils biedrību.
"Līdz šim brīdim atceros savu dienesta biedru Arkādiju Ļeontjeviču Jermošinu, 21 gadu vecu puisi. Kādā kaujā mūs ielenca. Mēs bijām trīs – es, Jermošins un vēl viens karavīrs. It kā nebija kur likties. Visur apšauda. Virs galvas lido lidmašīna, koriģē ienaidnieka bateriju uguni, maita. Mums krieviski kliedz: "Padodieties!" Arkādijs izvilka pistoli, paņēma sev pāris granātas – vienu prettanku – un, kā ložmetēja nodaļas vecākais, pavēlēja mums iet prom: "Atkāpieties, zēni, es piesegšu." Tiklīdz aizgājām kādus piecdesmit metrus, — sprādziens! Viņš uzspridzināja sevi un ienaidnieka zaldātus. Vārdu sakot, izglāba…" – pastāstīja Ivans Nikolajevičs īsi pirms nāves.
Terehovs piedalījās kaujās visā Baltijā. Vēlāk Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atminējās, kā, viņai ar ģimeni evakuējoties no Liepājas, pilsētu esot apšaudījis un bumbojis padomju karaspēks. Terehovs teica ko citu:
"Pirms ieņemt Liepāju, mēs nepalaidām pret pilsētu nevienu lādiņu. Par to bija stingra komandieru pavēle: "Pilsētu nesagraut, cilvēkus bez vajadzības nenogalināt – mēs neesam barbari."
Pēc kara Ivans Nikolajevičs strādāja milicijā, pēc tam pasniedza padomju tiesības un vēsturi Daugavpils Ķīmisko šķiedru rūpnīcas profesionāli tehniskajā skolā.
Vērtējot ierosinājumu "samierināt" kara dalībniekus, Ivans Nikolajevičs teica: "Nu, mēs jau neiebilstam pret samierināšanos. Taču diezin vai kaut kāds patiess izlīgums iznāks, kamēr apdzied un slavē nacistu pakalpiņus, kamēr aizvaino krievus un Krieviju. Vai tiešām mēs klanīsimies tiem, kas nogalināja mūsu bērnus un vecīšus? Mums vēl aizvien pārmet deportācijas uz Sibīriju. Jā, deportācijas bija. Taču, manuprāt, to mērogu nevar ne salīdzināt ar nacistu pastrādāto zvērību un slepkavību vērienu."
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
