Lūk astoņi piemēri, kā Ziemassvētkus svin visā pasaulē, vēsta Dagens Nyheter. Raksta pilns tulkojums publicēts portālā InoSMI.
ASV: Neglīts Ziemassvētku Džemperis
No sākuma šī dāvana no kāda nejauša radinieka bija riebīga, savukārt pēc tam kļuva amizanta. ASV tikai retu tradīciju, izņemot tītaru Pateicības dienā, varētu uzskatīt par nacionālu, un neviens vairs neskatās vienu un to pašu televīzijas raidījumu visā valstī, tomēr atradies kaut kas tāds, ko visi diezgan vienbalsīgi ienīst.
Tas ir Neglīts Ziemassvētku Džemperis.
Vislabāk būs, ja tas būs kliedzošas krāsas darinājums, noadīts no riebīga akrila, labāk no sarkana, zaļa un balta, un izrotāts ar tādiem sižetiem kā "Santa Klausam ir aizcietējums", "ziemeļbriedis Rūdolfs lej iekšā alu līdz bezsamaņai" vai "līkas egles dejo ap zvaigznēm".
Neglītie Ziemassvētku džemperi pastāv jau vairāk nekā gadsimtu, taču to popularitāte sasniegusi apogeju 1950. gados, jo toreiz uzņēmēji saprata, ka Ziemassvētki paver lielas iespējas, un sāka ražot džemperus ar Ziemassvētku motīviem.
Šī tradīcija plašāk izplatījās vien 1980. gados, kad neveiklais teletētis Klifs Haksteibls (Cliff Huxtable – populārā amerikāņu televīzijas seriāla varonis – tulk. piez.) kļuva par Neglīto Ziemassvētku ikonu ASV. Pēc snaudulīgajiem 1990. gadiem džemperu trends atkal uzņem apgriezienus: Google bieži tiek meklēti "ugly Christmas sweater", un ultramoderni apģērbu zīmoli no Dolce&Gabbana līdz Stella McCartney izlaida savus variantus.
Francija: 40 cilvēku ap kūtiņu
Dienvidfrancijā dzīvo savas valsts Ziemassvētku tradīciju meistari. Rūpīgi izgatavota Ziemassvētku kūts ir ļoti svarīga Dienvidfrancijas Ziemassvētku noskaņojuma izveidošanai. Jaundzimušo mazuli Jēzu, kuru, pēc tradicionālistu domām, nedrīkst likt viņa mazajā gultā ar salmiem, pirms pulkstenis nenositīs 12 un nesāksies Ziemassvētku diena, ielenc ne tikai pāris nogurušu ganu un ar dāvanām apkrautu zintnieku. Vislabāk, ja Dieva Dēlu uzraudzīs arī vesela maza armija smalki uzzīmētu figūru, "santoni", kuri pārstāv dažādas profesijas. Tur var būt cepēji, galdnieki, bitenieki, olīvju vācēji, veļas mazgātājas, miesnieki, grozu pinēji – dažkārt kūtij apkārt stāv pat 40 figūras.
Provansa pēdējos gados arī atjaunojusi vēl vienu vecu paražu: apēst 13 (!) desertus pēc galvenā Ziemassvētku cienasta kā atgādinājumu par Jēzu un viņa mācekļiem. Piezemētāka tradīcija, kura ir izplatīta visā valstī, paredz, ka ir jāieslēdz televizors un jāizbauda Ziemassvētku haoss regulāri rādītajā un ar pamatīgu putekļu kārtu klātajā 80. gadu komēdijā "Le père Noël est un ordure" (kas apmēram nozīmē "Ziemassvētku vecītis ir lieks"), un kopā ar varoņiem jākliedz replikas, kuras daudzi zina no galvas.
Brazīlija: Romantiska dziedātāja koncerts
Brazīlijā ir paraža, kura vairāk nekā jebkas cits liecina, ka Ziemassvētki jau ir uz šīs milzīgās tropu valsts sliekšņa.
Dienu pirms Ziemassvētkiem lielākā daļa no 210 miljoniem valsts iedzīvotāju sanāk kopā pie televizora un skatās kārtējo aizkustinošā dziedātāja Roberto Karlosa koncertu.
Nav svarīgi, ka 76 gadus vecais dziedātājs pēdējo 50 gadu laikā nepavisam nav izmainījies. Kad viņš dzied savas romantiskās balādes un 60. gadu roka hitus, piektā lielākā valsts pasaulē apklust.
Ziemassvētku šovu ar nosaukumu Especial Roberto Carlos rāda kopš 1974. gada. Vienīgais izņēmums bija pirms 27 gadiem: toreiz koncertu atcēla, jo dziedātāja sieva nomira no krūts vēža. Pēc tam Karloss kļuva par dziļi ticīgu katoli, un tas nozīmē, ka tagad Kristus vēstījumiem vienmēr atrodas vieta šovā.
Visā pārējā pārsteigumu nemēdz būt tik daudz. Katru gadu Roberto Karloss, kuru fani sauc par O Rei (Karalis), dzied vienas un tās pašas dziesmas, velk virsū vienu un to pašu gaišzilo kostīmu un smaida ar vienādu skaidu katru reizi, kad dzied Eu te amo (Es tevi mīlu).
Lielbritānija: karalienes Ziemassvētku runa
Ziemassvētkos, plkst. 15:00, miljoniem britu apsēžas pie televizora, taču viņi negaida Donaldu Daku, bet gan Elizabeti II, kura kopš 1952. gada ik gadu uzstājas ar Ziemassvētku runu.
"Ziemassvētki atgādina mums, ka iedvesma – tā ir dāvana, kuru var gan dot, gan arī saņemt, un ka mīlestība sākas ar mazumu, taču vienmēr izaug. Es novēlu visiem patiešām labus Ziemassvētkus," – pērn runas nobeigumā teica karaliene.
Neskatoties uz to, ka runas saturs tiek turēts noslēpumā līdz pat translēšanas brīdim, britu medijos vienmēr cenšas atminēt, par ko tā varētu būt. Pērn karaliene runāja par Lielbritānijas panākumiem Olimpiskajās spēlēs, savukārt šoreiz tiek uzskatīts, ka viņa varētu pieminēt arī prinča Harija saderināšanos ar amerikānieti Meganu Mārklu.
Kad tuvojas Ziemassvētki, britu publika tāpat sanāk kopā uz pantomīmas priekšnesumiem, kuri tiek rīkoti visā valstī. Vairumam populāru pantomīmu nav nekā kopīga ar Ziemassvētkiem, un tās balstās uz bērnu pasakām. Piemēram, šajos Ziemassvētkos no ēdiena un pirmssvētku stresa nogurušās ģimenes, noskatījās "Aladinu", "Pelnrušķīti" un "Pīteru Penu", kā arī daudzas citas pantomīmas.
Somija: Sniegavīrs Donalda Daka vietā
Daudzas Somijas tradīcijas ir importētas no Zviedrijas: katru gadu Senāta laukumā Helsinkos (un visā valstī) svin Lūsiju, savukārt zviedriski runājošajā Ostrobotnijā Donalds Daks ir tikpat svarīga Ziemassvētku daļa, kā tradicionālais burkānu sautējums Somijā.
Donalda Daka Somijas analogs ir britu multene "Sniegavīrs" (The Snowman), ko Somijā rāda Ziemassvētkos kopš 1983. gada. Ik gadus tas pulcē apmēram 400 tūkstošus Somijas skatītāju. Daudzus galvenā Hovarda Bleika dziesma "Walking in the air" (tās kaverversiju izveidoja grupa Nightwish) ietekmē kā Pavlova suni, momentāni radot Ziemassvētku sajūtu. Tāda pati tradīcija, starp citu, ir arī Lielbritānijā.
Multenes rādīšana parasti sakrīt ar brīdi, kad Turku ik gadu tieši plkst. 12:00 zviedriski un somu valodā tiek pasludināts Ziemassvētku miers. Ziemassvētku miera tradīcijai ir vismaz 700 gadu (Ziemassvētku mieru izsludināja karalis, un tas bija spēkā divdesmit dienas, ļaujot cilvēkiem mierīgi nosvinēt Ziemassvētkus karos plosītajos Viduslaikos – tulk. piez.). Pirmais radio paziņojuma tika izdarīts 1935. gadā, savukārt pa televizoru mieru sāka izsludināt, sākot ar 1983 gadu.
Krievija: Katru gadu viena un tā pati komēdija
Krievijā Ziemassvētkus svin pēc pareizticīgo kalendāra, tātad janvārī, un tie pirmām kārtām tiek uzskatīti par reliģiskiem svētkiem. Ģimenes svētki, tāpat kā Ziemassvētki Zviedrijā, ir Jaunais gads, kuru svin ar visu ģimeni pie egles, ar dāvanām un svētku galdu.
Jaungada svinību elements ir Krievijas prezidenta runa pusnaktī, kad viņš novēl visai Krievijas tautai laimi un labklājību jaunajā gadā.
Vēl viena tradīcija ir filma "Likteņa ironija", kura uzfilmēta jau padomju laikos, 1975. gadā. valsts televīzijas kanāls Pirmais kanāls ik gadu rāda to Vecgada vakarā. Tā ir komēdija par cilvēku no Maskavas, kurš reibuma stāvoklī nokļūst lidmašīnā Ļeņingradā, un tur iekļūst sievietes dzīvoklī, kurai ir tieši tāda pati adrese kā viņam. Filmā smalki izsmietas absurdas padomju sabiedrības detaļas, piemēram, vienādi ielu nosaukumi visā Padomju Savienībā.
Norvēģija: Neticami populāra leļļu filma
Uz Ziemassvētku galda ir vītināta zivs, cūkas un jēra ribiņas, taču, kad norvēģi apsēžas pie televizoriem, viņi negaida Donaldu Daku vai Karlu-Bertilu Junsonu (zviedru multenes varonis – tulk. piez.), bet gan filmu "Lielās sacīkstes" (Flåklypa Grand Prix). 1975. gadā veidotā leļļu filma tiek uzskatīta par nacionālo mantojumu, un daudzus gadus to rāda pirms vai Ziemassvētku laikā telekanālos NRK vai TV2.
Rakstnieka Čella Aukrusta (Kjell Aukrust) stāstam par velosipēdu meistaru Reodoru Felgenu, kurš dzīvo kopā ar savu palīgu kalna galā mazā ciematiņā Floklipa un vāc kopā sacīkšu automobili ar nosaukumu Il tempo gigante ("Milzīgais ātrums"), nav nekā kopīga ar Ziemassvētkiem, taču tas ir neticami populārs. Uz šo filmu Norvēģijā pārdots lielākais kinobiļešu skaits – vairāk, nekā ir iedzīvotāju valstī. Tas netraucē mūsu kaimiņiem ik gadu skatīties to no jauna. Iepriekš šogad "Lielās sacīkstes", pēc kanāla TV2 balsojuma rezultātiem, nosauktas par iemīļotāko norvēģu tautas filmu visā vēsturē. 2013. gadā klajā nāca tās turpinājums ar nosaukumu "Ziemassvētki Floklipā", taču tā netika uzņemta tik silti.
Itālija grauž akmenscietu nugu
Diezin vai ir tādas Ziemassvētku tradīcijas, kas spētu piespiest Itāliju nelikties gulēt naktī – gan reālajā dzīvē, gan tās neskaitāmajos telekanālos.
Gandrīz visiem tradicionālajiem pasākumiem ir reliģiozs raksturs. Piemēram, pusnakts dievkalpojums, kurš tagad pēc "cīruļa" pāvesta Franciska vēlēšanās pārcelts uz 21:30. To pārraida tiešajā translācijā visos pasaules nostūros, tostarp, jau vairākus gadu desmitus arī Zviedrijā.
Dažās baznīcās, piemēram. Santa Iniacio skan Baha Ziemassvētku oratorija, taču katru gadu programma var atšķirties. Svarīga tradīcija, it īpaši bērniem, protams, ir Ziemassvētku kūts baznīcās. Piazza del Popolo ēkā līdz 7. janvārim darbojas izstāde, kurā uzstādītas 100 kūtis no visas pasaules.
Vēlā Ziemassvētku vakarā vairums itāļu sēž mājās un spēlē "tombolu", spēli, kura līdzinās bingo. Un vēl viņi ēd panettone (Ziemassvētku pīrāgs ar cukurotiem augļiem – tulk. piez.) un akmenscietu nugu – turonu. Lieliska iespēja sabojāt zobus laikā, kad neviens stomatologs nestrādā.
