RĪGA, 8. decembris — Sputnik. Esošā valsts politika tiek virzīta uz iedzīvotāju izstumšanu no laukiem, raksta publiciste Anda Līce Latvijas Avīzē.
Anda Līce 8 gadu vecumā kopā ar vecākiem tika izsūtīta uz Sibīriju 1949. gadā. Tur viņas vecāki nomira. Viņa atgriezās Latvijā 1956. gadā, pabeidza Bulduru dārzniecības tehnikumu, strādāja par dārza dizaineri, skolotāju, Okupācijas muzeja padomnieku.
"Dzirdot pieminam izdzīvošanu, prātā vispirms nāk kari, katastrofas un ekstrēmi dabas apstākļi. Arī darba spēju zaudēšana, nožēlojamas pensijas un neizmaksātas algas. Taču šim vārdam var būt arī kāda pavisam cita nozīme. Cilvēku var ar nolūku izdzīvot no amata, mājas un valsts. Bet izdzīvot var arī valsti no pārējo valstu kopības, un to ar savu politiku spēj izdarīt pati valsts," raksta viņa.
Pēc Līces sacītā, kura dzīvo Vidzemes laukos, cilvēkus apzināti izdzīvo no Latvija laukiem.
"Var, protams, visā vainot valdību un Saeimu, tomēr nākas vien atzīt — sabiedrība kopumā ir dziļi degradējusies. "Mums vajadzētu jaunus cilvēkus ar jaunu domāšanu," saka mācītājs Juris Cālītis. Kur tos ņemt laikā, kad tik daudzi jauni cilvēki ir prom un palikušajos valda milzīga apātija un vienaldzība?" jautā Anda Līce.
Šoruden viņa bijusi šokēta ar to, ak laukos gandrīz neviena nav palicis. Šajā sakarā Latvijas simtgades svinības nākamgad, pēc viņas domām, ir diezgan šaubīgas.
"Šoruden savā mīļajā Vidzemē nedēļu pēc valsts svētkiem piedzīvoju īstu kultūršoku — novada centra kultūras namā dokumentālā filma "Astoņas zvaigznes" pulcēja septiņus skatītājus! Viņu vidū nebija neviena domnieka, vidusskolas skolotāja un skolēna. Kā šādu attieksmi sasaistīt ar valsts simtgadi un Latvijas nākotni gan vietējā, gan visas valsts mērogā?" uzdod jautājumu Līce.
Valsts svētku dienās Askolda Saulīša dokumentālā filma "Astoņas zvaigznes", kura veltīta Latvijas strēlnieku stāstam, tika demonstrēta visos Latvijas novados, turklāt skatītājiem ieeja bija bezmaksas.
"Vai par cilvēku izdzīvošanu no laukiem neliecina tas, ka jau gadiem ilgi tie, kuriem nav auto vai jaunu kāju, svētdienās un svētku dienās nevar izkustēt no savām mājām, jo vietējie autobusi nekursē. Manā pusē ir pat viens tāds, kam durvis jāver ar roku, un tas ne katram izdodas. Pieņemsim, ka tā ir Briseles augstprātīgā attieksme pret jaunuzņemtajām valstīm, bet kāda īstenībā ir pašas Latvijas politika? Ja viss būtu atkarīgs vienīgi no Briseles, tad salīdzinājumā ar Igauniju Latvija nebūtu tik kliba. Pieņemsim, ka vainīga ir Rīga, bet kāpēc tāds pamirums valda tik daudzviet provincē? Ir sajūta, ka viss iet mazumā," raksta Līce
