RĪGA, 7. decembris — Sputnik. Sadursmes gadījumā ASV kājnieku spēkiem būs priekšrocība salīdzinājumā ar Krievijas sauszemes spēkiem uguns spēka ziņā, taču ASV armijas kājnieku mobilitāte varētu būt daudz labāka, raksta National Interest militārais komentētājs Kails Mizokami. Rakstu pilnā apjomā pārpublicējis portāls InoSMI.
Autors salīdzināja KF un ASV kājnieku spēku vienību ekipējumu un sastāvu. Vada līmenī Krievijas motorizēto strēlnieku spēkiem nav pārsvara uguns spēka ziņā, izņemot snaipera šauteni SVD, ne arī papildu transporta līdzekļu. Motorizēto strēlnieku vai desanta vadam, ko veido trīs nodaļas, ir trīs bruņutransportieri un atbilstošs kājnieku skaits.
Pie tam, pēc autora vārdiem, amerikāņu kājnieku izšķirošā priekšrocība pār Krievijas karavīriem slēpjas "organizatoriskajā dzīvotspējā". Ja Krievijas kājnieku vads zaudē vienu transporta līdzekli, tas zaudēs trešo daļu uguns spēka, bet amerikāņu vads — tikai ceturto daļu, viņš skaidroja.
Vienlaikus vada nodrošinājums ar trim bruņutransportieriem nozīmē, ka krievu kājnieku sastāvā var būt par 25% vairāk nodaļu nekā ASV spēkos, ja salīdzināt karavīru un bruņutransportieru skaitu.
Teorētiski šis faktors dāvā komandierim plašākas taktiskās iespējas cīņas laukā. Pateicoties motorizācijai, Krievijas gaisa desanta spēku taktiskā mobilitāte ir augstāka, jo amerikāņu desantnieki mobilitātei izmanto tikai savas kājas.
Neskatoties uz karavīru mazāko skaitu, Krievijas izpletņlēcēju desanta spēki ir daudz mobilāki, nekā viņu kolēģi ASV, konstatējis autors. Pie tam Krievijas karavīri var desantēties pietiekami lielā attālumā no norādītajiem mērķiem un pēc tam doties uz mērķi savos transporta līdzekļos. Tas ļauj viegli ievainojamām transporta lidmašīnām ar karavīriem lielā mērā attālināties no zonas, kur strādā ienaidnieka pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Amerikāņu kājnieku kaujas mašīnas pārspēj Krievijas iekārtas, uzskata komentētājs. Lai arī gan ASV Bradley, gan Krievijas BMP var pārvadāt septiņus karavīrus, Bradley aprīkotas ar 25 vai 30 mm lielgabaliem un prettanku iekārtām, labāk bruņotas un tajās uzstādīta kaujas kontroles elektroniskā sistēma. Turklāt tās rīcībā ir lielāks prettanku raķešu skaits. No otras puses, amerikāņu bruņutransportieris Stryker un Krievijas BTR-82A ir aptuveni vienādi.
Cīņā ar pretinieka bruņutehniku amerikāņu vads var izmantot trīs iekārtas Javelin, prettanku granātmetēju M2 un tuvā darbības diapazona prettanku granātmetējus AT4, kas spēj satriekt mērķus līdz 1800 metru attālumā. Krievijas vienību rīcībā ir granātmetēji RPG-16 un RPG-18, kuru maksimālais efektīvais darbības diapazosn nepārsniedz 300 metrus. Cīņā ar pretinieka kājniekiem amerikāņi var izmantot sešus vieglos un 2 vidējos ložmetējus un rokas granātmetēju M3, bet Krievijas karavīri tiem var likt pretī trīs vidējos ložmetējus un vienu snaipera šauteni SVD.
Tādējādi, Krievijas kājnieku spēki esot sliktāk ekipēti, taču pārspēj amerikāņus mobilitātes ziņā. Vienlaikus, autors atzīmēja, amerikāņu un krievu kājnieki nekad nedosies cīņā vieni. Jāņem vērā, ka abas puses izmanto ne tikai bruņutehniku, mīnmetējus un smago artilēriju, bet arī radioelektroniskās cīņas līdzekļus.
