Igaunijā ir organizācija, par kuru nākotnē, visticamāk, nāksies kaunēties, raksta radio Sputnik autors Vladimirs Barsegjans. Tā ir tā saucamā Valodas inspekcija, kas tautā iesaukta par "valodas inkvizīciju".
Atkāpsimies mazliet vēsturē. Šī savdabīgā organizācija dienas gaismu ieraudzīja padomju varas norieta laikos: vara vēl pastāvēja, taču neko vairs nenozīmēja. 1990. gadā Igaunijā tika nodibināts Valsts valodas departaments, kas sāka tiesisko aktu izstrādāšanu un valodu politikas ieviešanu saskaņā ar 1989. gadā apstiprināto Igaunijas PSR Valodas likumu. Tas nozīmē, ka jau PSRS laikos vienā no tās republikām jau laikus radās instrumenti, ar kuru palīdzību tika īstenota nacionālistiskā politika.
Tālākajos gados Valodas inspekcija vispirms kļuva par visa valsts pārvaldes aparāta tīrīšanas instrumentu. Rezultātā šobrīd pie pamatnācijas nepiederošo ierēdņu skaits Igaunijas ministrijās un iestādēs nepārsniedz 3%. Vairākās ministrijās to vispār nav. Darbs ritēja efektīgi un vienkārši — ikvienam cilvēkam, ja viņš nav igaunis pēc tautības un nav absolvējis vidējo vai augstāko mācību iestādi igauņu valodā, bija jānokārto valodas prasmes eksāmens saskaņā ar atbilstošo kategoriju. Jo augstāks amats, jo augstāka kategorija. Šķiet, prasība nebūt nav krimināla, taču ir daži aspekti, kuri nebūs skaidri "nepiederošiem". Minēšu tikai vienu piemēru.
Pirms kāda laika vairāki pašreizējie ministri un augsta ranga politiķi, igauņi, piekrita nokārtot valsts valodas prasmju eksāmenu atbilstoši augstākajai kategorijai. Rezultāts: gandrīz neviens no viņiem netika galā ar uzdevumu. Patiesībā viņi izgāzās. Taču nekādu seku nebija ne viņiem (visi palika savās darba vietās), ne noteikumiem, saskaņā ar kuriem eksāmens joprojām jānokārto citu tautību pārstāvjiem. Quod licet Iovi, non licet bovi[i].
Pamatiedzīvotājiem, kuriem ļoti patīk ātri kāpt pa karjeras kāpnēm, tika radīti lieliski apstākļi, kas ļāva novākt citu tautību pārstāvjus viņu ceļā. Pietika ar sūdzību Valodas inspekcijai par to, ka tāds un tāds nepārvalda valsts valodu atbilstošā līmenī, un viss kārtībā: pārbaude pēc pārbaudes, protokoli, instrukcijas un — parasti — ilgotā darba vieta bija brīva.
Valodas inspekcija "izklaidējas" arī citos, ne tik nopietnos jautājumos. Piemēram, inspekcijas darbinieki nosūtīja Nissi pagasta vecākajam prasību nomainīt adreses plāksnīti uz kādas mājas Turbas ciemā. Pēc viņu domām, tā neatbilda ne valodas likumam, ne likumam par toponīmiem. Ielas nosaukums tajā bija uzrakstīts gan krievu, gan igauņu valodās. Šausmas, vai ne? Tāpēc inspektori lika pagasta valdei parūpēties, lai plāksnītē uzraksts būtu redzams tikai igauņu valodā.
Nesen Valodu inspekciju ļoti ieinteresēja taksisti no Narvas, kur gandrīz visi iedzīvotāji ir krievvalodīgie. Viņiem piedraudēja atņemt licenci, ja viņi nenokārtos igauņu valodas eksāmenu atbilstoši noteiktajai kategorijai. Starp citu, tādas pašas prasības izvirzītas krievu skolu pedagogiem, kuri savā profesionālajā darbībā igauņu valodu neizmanto.
Kā mēdz teikt, tādu piemēru ir milzum daudz. Viens no tiem — Ziemassvētku un Jaunā gada priekšvakarā izskanēja īpaši skaļi. Valodas inspekcija paziņoja, ka tās darbinieki, maskējoties par klientiem, pārbaudīs pārdevēju valsts valodas zināšanas Ziemassvētku tirdziņā Vecpilsētas Rātslaukumā. Tiem, kuri ar pārbaudi galā netiks, draud lietas ierosināšana par kontrolējamu ražošanu. Lūk, kāda Ziemassvētku dāvana no "valodas inkvizīcijas" ziemassvētku vecīšiem un sniegbaltītēm.
[i] Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. (Tulk. no latīņu valodas).
