RĪGA, 4. decembris — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Decembrī Rīgā satumst agri. Ja pilsēta rotāta ar lampiņu virtenēm un radies svētku noskaņojums, naktīs tā pārvērtīsies noslēpumainā pasaku, Ziemassvētku noslēpumu un piedzīvojumu teritorijā.
Lai uzturētu siltu atmosfēru Rīgā, sestdien pilsētas vadība iededza pilsētas galveno egli Ziemassvētku gadatirgus centrā Doma laukumā.
Ziemassvētku tirdziņi darbu sāka jau pagājšnedēļ, un ziemas vakari pilsētā kļuva mazliet siltāki un priecīgāki. Soļo garām, ieelpo karstvīna un ugunskurā cepto cīsiņu smaržu, neviļus palūkojies uz lampiņu virtenēm un kļūst jautrāk. Rīgā ir trīs galvenie Ziemassvētku tirdziņi — Esplanādē, Līvu laukumā un Doma laukumā.
Pie senās baznīcas sienām, protams, plešas jautrākais tirdziņš. Šeit ir gan piparkūku namiņš, gan Ziemassvētku aina ar dzīvām aitiņām, gan poniji, kuri labprāt pavizinās bērneļus, gan dažādi gardumi. No kartsvīna un Ziemassvētku sulas (pieaugušajiem tajā pielej mazliet balzāma) galva iet riņķī.
Uz letēm ierastie Rīgas amatnieku darinājumi: adīti dūraiņi, zeķes, šalles un cepures ar latviešu tautas simboliku, medus, ādas izstrādājumi, stipri vietējo ogu uzlējumi, dažādas desas, cīsiņi, sālījumu un marinētu produktu burkas, rokām gatavota šokolāde un citas gardas un skaistas mantas.
Par ko stāsta dūraiņi
Patlaban populārākās ir adītās preces. Salīdzinājumā ar pērno gadu to cenas kritušās gandrīz divkārt — tagad augstas cepures un šalles var nopirkt par 20 eiro (pērn tās maksāja 35 eiro).
Vēl viena interesanta nianse — starp latviešu simboliem, kuri rotā etniskos adījumus, tagad daudz retāk redzams pērkonkrusts — ugunszīme, ko tūristi uzskata par svastiku. Tagad biežāk sastopami tādi simboli kā Jumis un Māra, Auseklītis un Ūsiņš. Tie visi ir vēlējumi silto mantu īpašniekiem.
Auseklītis jeb rīta zvaigzne rāda ceļu mājup un nepielaiž īpašniekam tuvumā tumsas un nakts spēkus. Māras zīmes nes Pasaules Mātes labvēlību. Māra ietver jūras, meža, vēja mātes tēlus, piemēram, senatnē latvieši ticēja, ka bērns, kura cepuri rotā Vēju mātes zīme, nesaaukstēs ausis, pat ja cepuri pazaudēs.
Pazudušais pērkonkrusts ir dziļi iekļāvies latviešu folktorā. Tūristi to bieži nespēj saprast, taču tas vēl parādīsies Ziemassvētku rotājumos. Iespējams, patlaban zīme pazudusi tāpēc, ka liela daļa preču saistīta ar Igauniju.
Praktiskie igauņi grib nopelnīt, tāpēc dempingo, ievēro oriģinālo latviešu simboliku un tūristus neatbiedē. Ko lai saka, viltīgi kaimiņi! Pat pašam sagribējās kaut ko nopirkt!
Kā palīdzēt pasakai?
Sestdienas pēcpusdienā Doma laukums bija pārpildīts. Ziemassvētku mūzika radīja svētku noskaņojumu, senais Doma pulkstenis steidzās par minūtēm piecpadsmit un mulsināja publiku.
17.00 pasākuma vadītājs pēc nelielas muzikālas kompozīcijas aicināja uz skatuves pilsētas un tirdziņa vadību.
Rīgas izpilddirektors Juris Radzēvičs atgādināja, ka Rīga ir pirmā pilsēta pasaulē, kurā jau XVI gs. sākumā sākta tradīcija — Ziemassvētku eglītes rotāšana.
Ziemassvētku tirdziņa direktors Andrejs Kreislers vēlēja klātesošajiem, lai uguntiņas eglītē dāvātu uz visu gadu spēkus prasmīgām un laimīgām rokām, siltumu — sirdij un viedu prātu. Labdarības fonda Ziedot.lv pārstāvji solīja dienas un naktis pavadīt tirgū, lai ikviens interesents varētu palīdzēt bērniem un pasniegt viņiem Ziemassvētku dāvanu.
Pēc tam viss laukums korī skaitīja līdz desmit un palūdza eglīti iedegties. Eglīte atsaucās un kļuva vēl skaistāka daudzkrāsaino prožektoru gaismā.
Tā Rīgā sākās Advente — ziemas burvības un pārsteidzošu stāstu pilnais pirmssvētku laiks, kad jāapkopo aizgājušajā gadā paveiktais un jāceļ plāni nākamajam, jāpadomā par dvēseli, jāpalīdz ziemas pasakai padarīt šo pasauli labāku.
