Pirms četriem gadiem atzīmējām teležurnālista dienu. Nu, kā lai to saka: pats gudrākais sameklēja internetā svinamo dienu sarakstu, pats žiperīgākais metās uz veikalu. Galu galā kolektīvā valdīja priecīgs svētku noskaņojums. Daudz smējāmies, turklāt visādu sīkumu dēļ. Vienā brīdī kāds kolēģis ieteicās: "Paklau, pietiek ņirgt. Tas nav uz labu." Ir tāds ticējums
No rīta agri filmēju, toreiz gatavoju kaut kādu aptauju ielās. Vienos ierados studijā, ātri samontējos un pēc tam vienkārši aizņēmu vietu kopējā akvārijā. Redaktore cieta: valstī nekas nenotiek, izlaidums būs švaks.
Ap sešiem vakarā lentās parādījās ziņa par to, ka lielveikalam Maxima Zolitūdē iebrucis jumts. Redaktore nopriecājās, operators noskuma.
— Tā, labi ātri skrien uz turieni, uzņem kādu plānu. Stetjuha! Tev tik un tā nav ko darīt. Piezvani glābējiem, paprasi, kas tur notiek.
Piezvanīju Ingai Veterei, VUGD preses sekretārei.
— Inga, kas tur Zolitūdē notiek? Ir vērts kameru dzenāt?
— Ir vērts, — sausa, blāva balss, lai arī parasti par visu smējāmies. Nepievērsu uzmanību.
— Laikam ir vērts.
— Ļoša, brauc līdzi. Varbūt kaut kādu reportāžu dabūsi gatavu.
Gandrīz pa ceļam, vakars brīvs. Piekritu.
Braucam. Mašīnā bez mazākā ļaunuma lamājamies par vēlo ierakstu un nesaprotamajiem sastrēgumiem. Viena pēc otras mūs apdzen "ātrie" un ugunsdzēsēji. Zvans.
— Puiši, ieslēdziet radio.
"…Šobrīd saņemta informācija par diviem bojāgājušajiem. Uz vietas strādā vairākas ugunsdzēsēju un glābšanas komandas."
Piebraucam, humora sajūta gaist. Izlecam laukā no mašīnas iepretim blāķim, no kura veļas putekļi. Apkārt pulcējas cilvēki, brauc citi žurnālisti. Līdzās stāv meitene, raud. Blakus vēl viena meitene, mēģina mierināt. Ieslēdzam kameru, pieskrienam klāt.
— Vai varat pastāstīt, kas noticis?
— Mana mamma ir tur. Viņas mašīna ir stāvvietā.
Izslēdzam kameru.
— Lūdzu, nomierinieties. Lūdzu. Viss būs labi.
Labi nebija: mamma gāja bojā. Viņu atrada labu laiku vēlāk. Ar Mašu joprojām uzturam pazīšanos.
Operators metās izstādīt kadru, veikala fasādi. Šajā brīdī policisti sāka vilkt dzelteno lentu. Nostājāmies ļoti veiksmīgi – kolēģi vēl bija maz. Pēc desmit sekundēm veikals nokrakšķēja. Un sagāzās. Vēlreiz. Aiz muguras iekliedzās tie, kam tur, iekšā bija tuvinieki.
Vēlāk gadījās uzņemt daudz ko, esmu uzaudzējis bruņas. 2013. gada 21. novembrī bruņu pietika tikai tik daudz, lai negaudotu. Kaut vai neilgi. Sūtījām kasetes uz studiju, mums veda jaunas. Sekojām upuru skaitītājam. Pārtraukumos gājām pie tuviniekiem, mēģinājām kaut ko pateikt. Viņi bija viegli saskatāmi pūlī, it īpaši otrajā dienā – viņus nekas neskāra. Viņi stāvēja, vīstīdamies segās, ko veda brīvprātīgie, nejutīgi dzēra tēju un skatījās uz grupām. Trešajā dienā mani no uzņemšanas padzina. Naktī atbraucu pats. Skaitītājs jau bija apturēts, bet cilvēki stāvēja – ar tām pašām segām, ar to pašu tēju. Stāvēja un skatījās. Arī ceturto dienu. Arī piekto.
Gadu vēlāk atbraucu. Gatavoju sižetu par gadadienu. Viens no pirmajiem sižetiem pēc kara pārtraukuma. Likās, ka esmu redzējis visu. Taču ne, jau tuvojoties iespēra kā zibens cauri visiem svīteriem, vējjakām un bruņām. Un vēl pēc gada. Un vēl. Sēdēju Zolitūdes traģēdijas tiesas sēdēs, tikos ar izdzīvojušajiem un bojāgājušo tuviniekiem. Biju memoriāla atklāšanā, redzēju gaismas starus, redzēju kailo laukumu 54 cilvēku nāves vietā.
Es negribu šodien rakstīt par tiesām, izmeklēšanām, vainīgajiem un nevainīgi notiesātajiem. Šogad pirmo reizi neaizbraukšu, nenolikšu ziedus. Taču arī šodien tikpat skaidri prātā skan tas "HARK!", kad ēka sagruva otro reizi. Un es vairs nekad nesvinēšu teležurnālista dienu.
