RĪGA, 9. novembris — Sputnik. SDG imports neizskatās konkurētspējīgs Eiropā — ASV izdevīgāk piegādāt savu gāzi Āzijai, kur nav gāzesvadu un SDG ir ārpus konkurences. Savukārt Eiropā neviens, izņemot Krievijas "Gazprom" nevar piedāvāt izdevīgu cenu un lielus gāzes apjomus, raksta avīze Le Figaru, tekstu atspoguļoja "Inosmi".
Izdevums nosauca par "gāzes karu" situāciju šajā nozarē, kura radusies Eiropā. No vienas puses šajā pretestībā ir "Gazprom", kurš piegādā vairāk nekā trešo daļu Eiropā patērētās gāzes par diezgan konkurētspējīgiem tarifiem. No otras puses ir enerģētiskas neatkarības atbalstītāji, kuru vadībā atrodas Polija. Šīs valstis importēs amerikāņu gāzi pat par augstāku cenu.
Starp āmuru un dzelzs paliktni izrādījusies Eirokomisija, kura, no vienas puses, nevar neņemt vērā Vācijas intereses, savukārt, no otras puses, pastāvīgi paziņo par enerģijas piegādātāju diversifikācijas nepieciešamību.
Manevru no visām pusēm kļūst arvien vairāk, raksta franču izdevums. Par pēdējo soli kļuva Eirokomisijas saskaņotā iniciatīva izveidot vienotu reglamentu visiem gāzesvadiem Eiropā. "Ziemeļu straumes 2"atbalstītāji uzskata to par veidu kā atlikt jaunā gāzesvada ekspluatācijas uzsākšanu.
Jaunais cauruļvads ir ļoti svarīgs Vācijai, jo tā tā grasās atteikties no kodolenerģijas un samazināt ogles patēriņu. Projekta atbalstītāji saka, ka tas ļauj apiet Ukrainu un apmierināt Eiropas augošo pieprasījumu uz stagnācijas vai pat uz ražošanas krišanās fona pie citiem galvenajiem piegādātājiem (Norvēģija, Nīderlande un Alžīra). Nemazsvarīgs trumpis ir arī nelielā Krievijas gāzes cena.
Pretestībai ir ne tikai ekonomisks raksturs. Polija apņēmīgi noskaņota uz neatkarību no Krievijas un uzbūvēja sašķīdinātās dabasgāzes pieņemšanas termināli Baltijas ostā, Svinoujscā. Varas iestādes izvirzīja sev ambiciozu uzdevumu: pēc pieciem gadiem novest līdz nullei Krievijas gāzes iepirkumus, kurš šobrīd sastāda trīs ceturtdaļas no visa patēriņa. Taču Polijas termināls strādā jau gadu un pieņem SDG no Kataras, un joprojām gaida ilgtermiņa līguma parakstīšanu ar galveno amerikāņu eksportieri Cheniere energy.
Turklāt par degvielas deficītu te nav runu. Pateicoties slānekļa gāzes ieguvei amerikāņi kļuvuši par lielākajiem ražotājiem pasaulē, un drīzumā izrausies eksporta līderos. Taču Eiropa, kur līdz šim netika parakstīts neviens liela mēroga līgums, nav pirmā noieta tirgus saraksta skaitā. "Mēs divkāršosim mūsu eksporta jaudas līdz 2019. gadam. Mūsu prioritātes ir Āzija un Latīņamerika. Ņemot vērā gāzesvadu neesamību Āzijā, SDG nav konkurences. Cenas tur šobrīd ir par 25% augstākas, nekā Eiropā," skaidro Cheniere Energy komercdirektors Eriks Bansods.
"Gazprom" pretiniekiem gaidāma grūta spēles partija, raksta avīze.
2016. gadā SDG termināli Eiropā tika izmantoti vien par ceturtdaļu no to jaudas, atzīmē Francijas Starptautisko attiecību institūta eksperti. "Gazprom" viceprezidents Aleksandrs Medvedevs jau pavasarī runāja par cenu kara bezjēdzību. Lieta tāda, ka Krievijas gāzes pusē ir ne tikai apjomi, bet arī nelielās pašizmaksas.
"Vien 2012. gadā ieviestā "Ziemeļu straume" spēj piegādāt (gada laikā) tik pat daudz gāzes, cik spēj piegādāt 600-700 tankkuģi," apgalvo Sebastjans Zass.
"Cheniere Energy mērķis nav "Gazprom" izspiešana no tirgus," atzīmē no savas puses Eriks Bansods. Amerikāņu kompānija ķersies pie Eiropas piegādēm tikai tādā gadījumā, ja pamanīs ekonomisku interesi. Tātad tuvākajā laikā "Gazprom" dominēšanai uz kontinenta nekas nedraud, izsaka secinājumu izdevums.
