RĪGA, 8. oktobris — Sputnik. Katalonijas referendums notika 1. oktobrī. Saskaņā ar reģiona valdības datiem, 90% tā dalībnieku nobalsoja par neatkarību no Spānijas. Katalonijas liktenis tiks izlemts pirmdien, 9. oktobrī, kad vietējais parlaments rīkos izšķirošo sēdi, vēsta Sputnik Lietuva.
Mūsdienu demokrātiskā Spānija izveidojās XX gadsimta otrajā pusē, un toreiz jautājums par Katalonijas neatkarību netika apspriests. Turklāt Katalonija gandrīz vienbalsīgi nobalsoja par 1978. gada Spānijas Konstitūciju. Pa šo laiku, kurš pagājis kopš tā laika, valstī sāka attīstīties procesi, kuri ir raksturīgi citām Eiropas valstīm, — tiekšanās pēc lielākas politiskās un finansiālās autonomijas.
Spānijas Konstitūcija paredz subsīdijas. Tas nozīmē, ka valsts bagātās teritorijas piekrīt sadalīt savus ienākumus tā, lai "vilktu līdzi" atpaliekošās teritorijas. Katalonija ir viena no attīstītākajām Spānijas daļām līdz ar Basku Zemi, un tās abas bija gatavas "vilkt līdzi" atpaliekošās valsts teritorijas. Nekādu iebildumu no viņu puses Konstitūcijas pieņemšanas brīdī nebija.
Galvenā mūsdienu neatkarības atbalstītāju tēze: "Spānija apzog Kataloniju, un Katalonija baro visu Spāniju" ir mīta izplatīšana.
Šis temats tiek celts visās valstīs, kur ir ekonomiski attīstīti ziemeļi un "nestrādājošie" dienvidi. Taču Katalonijas gadījumā tā nav. 80% Katalonijā ražoto produktu tiek realizēti Spānijas teritorijā. Ja nebūs šī tirgus, nebūs arī Katalonijas, pati par sevi tā neizdzīvos. Investīcijas uz "nemierīgo" Spānijas daļu no Eiropas neatnāks.
Pašreizējā skandāla iemesls Eiropas mērogā ir tāds, ka Katalonijas varas iestādes daudzus gadus negribēja uzsākt nopietnas sarunas ar Spānijas valdību par referenduma organizēšanu. Legāli tas bija iespējams, taču Konstitūcijā ierakstīto saskaņošanas procedūru ir grūti izpildīt.
Vispirms valsts valdībai ar Konstitūcijas tiesas atļauju bija jāveic balsojums visā valstī. Šis balsojums varētu atļaut vai aizliegt Katalonijas referendumu. Jautājums par reģiona neatkarību skar valsts teritoriālās vienotības problēmu, un tas jālemj visiem valsts pilsoņiem. Katalonijas separātisti to nevēlējās. Viņi saprata, ka vispārējā balsojuma rezultāti par referenduma rīkošanu nekad nebūs pozitīvi.
Taču Konstitūcijas un balsošanas procesu ievērošana ir tieši tāda pati demokrātija, kā tautas tiesības uz pašnoteikšanos, par ko runā referenduma atbalstītāji. Runāt par to, ka katalonieši vēlas neatkarību, tādēļ ir tiesīgi neievērot referenduma saskaņošanas procedūru, ir pretlikumīgi.
Tātad drīkst uzskatīt, ka referendums principā nav noticis. Tā organizācija neatbilda referenduma jēdzienam un rezultātu pieņemšanai. Nebija cenzūras, nebija sarakstu, nebija vēlēšanu lapu, nebija komisijas, kas skaitītu balsis. Viens un tas pats cilvēks varēja nobalsot vairākas reizes. Referendums, ja skatās no likuma viedokļa, iznācis absolūti nepamatots.
Lai Katalonija nomierinātos, un ar to varētu runāt, jāsāk ir ar Spānijas Konstitūcijas grozījumiem. Līdz šim valdība un karaļnams, nerunājot par to skaļi, uzskatīja Konstitūciju par svēto govi, ko nedrīkst aiztikt.
Taču Konstitūcija ir dzīvs dokuments. Tajā drīkst un vajag paredzēt visus legālos referenduma rīkošanas variantus un jautājumu risinājumus par kāda reģiona izstāšanos vai neizstāšanos. Līdz tam, manuprāt, dažādām konflikta pusēm ir jāizriet no tā, ka esošā Konstitūcija ir dzīves likums, un to nedrīkst pārkāpt. Šāda pozīcija ir Spānijas valdībai.
