30. septembrī Krievijā Kurskas apgabalā robežu ar Ukrainu ārpus caurlaides punkta zonas centās šķērsot bruņoti cilvēki, kuri uzsāka cīņu ar Krievijas drošības dienesta darbiniekiem. Apšaudes gaitā viens no kaujiniekiem uzspridzinājās, otru izdevās aizturēt. Pieejamās informācijas nav daudz, taču ir skaidrs, ka robežsargu un kaujinieku tikšanās nebija nejauša, pārdomā Aleksandrs Hroļenko aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs.
Iepriekš Krievijas Federālā Drošības dienesta un Iekšlietu ministrijas darbinieki pārtrauca Ukrainas ieroču kontrabandistu grupējuma darbību – 21 reģionā konfiscēti simtiem šaujamieroču (tostarp arī automātiskie ieroči), vairāk nekā septiņi tūkstoši munīcijas vienību un 18 kilogrami sprāgstvielu. Iespējams, Kijevai vienkārši šķiet nepieciešamas kaujas Krievijas teritorijā. Bruņoto personu maršruts uz kluso Sumas apgabalu cauri mierīgajam Kurskas reģionam šķiet visai dīvains.
Un šajā "dinamiskajā" fonā Ukrainas kara ģenerālprokurors, justīcijas ģenerālleitnants Anatolijs Matioss nesen ierosināja apbruņot visus ukraiņus. Iespējams, pilsoņu karš Ukrainā deg pārāk vārgi, un Matiosam gribas "piemest malciņu", paplašināt karadarbības dalībnieku loku un iespēju robežās piesaistīt kaimiņus.
Eksperimenti ar granātu
Septembra nogalē nezināmie cilvēki gāja no Krievijas uz Ukrainu, nevis otrādi, taču ir pamats domāt, ka izlauzties mēģināja "ukraiņu patrioti". Cīņa Kurskas apgabala pierobežas ciemā ļoti labi iekļaujas Ukrainas prezidenta Petro Porošenko miernešu iniciatīvā – viņam ļoti gribas nostādīt NATO miernešus pie Krievijas robežas. Jebkura apšaude var lieti noderēt. Viņa rīcībā ir arī fanātiski nacionālie kadri, kuru kaujas iemaņas, starp citu, kaltas arī Tuvajos Austrumos. Arī Krimas pussalā Krievijā aizvien saspringtāks kļūst specdienestu operatīvais darbs ar izlūkiem un diversantiem no Ukrainas. Jauna grupa tika aizturēta pavisam nesen, 29. septembrī.
Šķiet, Kijevas galvenā problēma ir tā, ka "agresors" nav ieradies karot. Eiropai ir apnicis gaidīt, un ES ierēdņi vairs nepievērš uzmanību ukraiņu cerībām, – tās izmaksā pārāk dārgi. ASV administrācija pārāk ilgi apsver militāras iejaukšanās pozitīvās un negatīvās puses – Tuvajos Austrumos gūtā pieredze liecina, ka nebūt ne visi līdzekļi ir noderīgi. ANO Ukrainas viedoklim Krimas jautājumā patlaban piekrīt nepilnas 70 valsts, lai arī 2014. gada martā Kijevu atbalstīja 190 valstis.
Revolūcijai draud briesmas. Vēl vairāk – nu jau pietrūkst munīcijas, ar ko apšaudīt miermīlīgo Donbasu, jo trijos galvenajos arsenālos glabātā munīcija un ieroči ir nozagti, un "biznesa" pēdas iznīcinātas ugunī. Īstais laiks būtu piespiest Kijevas partnerus piegādāt ieročus un vismaz kaut ko darīt. Aiz Maidana iekšējiem asiņainajiem kašķiem, atklāti ekstrēmistiskajām nacionālistu organizācijām, brīvprātīgajiem (soda) bataljoniem vīd Kijevas starptautiskās iniciatīvas – tai draud risks pārvērsties par galveno neiecietīga nacionālisma un bruņota ekstrēmisma centru Eiropā. Cita ceļa "revolucionāriem" nav, jo viņu rokās ir šautene "Gopak".
Tikumīga līdzdalība
Neskatoties uz "Ukrainas projekta" acīmredzamo bezcerību un "revolucionāru" aprobežotību, Eiropa un ASV neaptver, cik bīstams ir šis process. Rietumi vēl joprojām lolo savas ilūzijas un Mahno valsts pēctečiem nerimstoši pielaiko Pentagonā un NATO izstrādātās metodes, "daudznacionālu operāciju" plānus "krīzes skartā reģionā" un netradicionālo partnerattiecību variantus.
Likmes pieaug. Jūlijā Vašingtona plānoja piešķirt Ukrainas aizsardzības sektora 410 miljonus dolāru, septembrī ASV Senāts apstiprināja summu 500 miljonu dolāru, apmērā – trīskārt vairāk nekā 2017. gadā. ASV Valsts departamenta speciālais pārstāvis Ukrainā Kurts Volkers uzskata, ka amerikāņu ieroči dāvās Kijevai iespēju "apturēt Krieviju". Global Firepower piešķīra Ukrainas Bruņotajiem spēkiem godpilno 30. vietu vispasaules sarakstā (starp Zviedriju un Mjanmu), taču reitingi mēdz nest dažādus augļus. Ja "revolucionārajai" Ukrainai izdosies aizdedzināt "vispasaules ugunsgrēku", Vašingtona un Brisele nožēlos savas tikumīgās pūles un investīcijas.
Gadiem ilgais haoss Ukrainā liecina par to, ka Rietumu stratēģiskais mērķis – iznīcināt pēcpadomju telpu – vēl joprojām nav mainījies. Agrāk vai vēlāk Krievija būs spiesta spert sistemātiskus soļus. Iespējams, ar mērķi apsteigt notikumu gaitu. Šim nolūkam tai ir visi instrumenti un brīvība
