RĪGA, 24. septembris — Sputnik. Daži naivi cer, ka Eiropa (runa ir par Eiropas Savienību) galu galā atrisinās Katalonijas problēmu. Šo domu aktīvi popularizē žurnālisti un politiķi, raksta spāņu avīze La Vanguardia. Rakstu pilnā apjomā publicējis portāls InoSMI.
Taču vienkāršā un skarbā realitāte ir tāda, ka ES neuztrauc referendumi un tautas protesti. To apliecina Grieķijas piemērs. 2015. gadā valstī notika oficiāls referendums, kura 61% iedzīvotāju balsoja pret stingrajiem ekonomikas pasākumiem. Atbildot uz to, ES nolēma sodīt grieķus un ieviest vēl skarbākus ierobežojumus. Ar Grieķijas un Kipras krīzes piemēru ES demonstrēja, ka spēj pat provocēt ar valsts apvērsumu salīdzināmus notikumus. Brexit rezultātus ES nevar neatzīt, taču tas tika izdarīts ar acīmredzamu neapmierinātību.
Situācijā ar referendumu par Katalonijas neatkarību nekādu noslēpumu nav. ES nekad neatbalstīs tautas gribu, pat ja par to nobalsos vairāk nekā 80% iedzīvotāju un lēmumus īstenos rīcībspējīgi politiķi, lai arī konkrētajā situācijā tā nebūt nav. XX gs. pēdējos gados daudzām valstīm izdevās izcīnīt neatkarību. Runa ir par bijušajām padomju republikām, Balkānu valstīm un pat Sudānu. Taču šo valstu neatkarībai svētību deva hegemoniskas valstis un organizācijas; ASV, NATO, ES un SVF. PSRS un Dienvidslāvijas sabrukums ietilpa šo struktūru stratēģiskajos plānos. Taču Spānijā situācija ir pavisam citāda. Spānijas valdība — uzticams NATO partneris — ir atkarīga no neoliberālisma nodomiem. Piedāvāt Katalonijai ņemt vērā Slovēnijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Horvātijas utt. precedentu — tas nozīmē, ka nav izprasti pasaules kārtības pamati.
Liksim pie malas Čehoslovākijas saskaņoto sadali, kas nebija pretrunā nekādām interesēm, un paskatīsimies uz ES viedokli par separātismu, kas vienmēr veidojies uz vienu un to pašu apsvērumu pamata: Kosovas neatkarība tika atzīta, taču separātiskais noskaņojums Abhāzijā, Dienvidosetijā, Krimā un Ukrainas dienvidaustrumos saskārās ar krasiem iebildumiem.
Eiropas Savienība paceļ tautas gribu pjedestālā tikai gadījumā, ja tā atbilst oligarhiskajām un hegemoniskajām interesēm, tas ir, pašas ES interesēm. Šīs intereses hipotētiski var mainīties par labu Katalonijas neatkarībai. Taču tas notiks tikai tad, ja Spānijas valdība pēkšņi sāks īstenot sociāli orientētu politiku un centīsies izstāties no NATO (pagaidām vēlēšanās ES nav uzvarējusi neviena partija ar tamlīdzīgu programmu), bet tai pretī stāsies Katalonijas neoliberālā valdība, kas orientēta uz dalību Ziemeļatlantijas aliansē.
