Irina Alksnis speciāli RIA Novosti.
Ilgi gaidītā Krievijas valdības reakcija uz ASV diplomātisko demaršu — ģenerālkonsulātu skaita samazināšanu un Krievijas diplomātiskā īpašuma konfiskāciju — izsaukusi, maigi sakot, pretrunīgu reakciju sabiedrībā.
Daudziem šķiet vāja iecerētā atbilde: nodoms vērsties tiesā un brīdinājums ASV par to diplomātiskā korpusa Krievijā iespējamo vērienīgo samazināšanu (vairāk nekā par trešo daļo — 155 darbinieki no 455).
Tiesa, pēc nesenās amerikāņu vēstniecības štata samazināšanas par vairākiem simtiem darbinieku, ir skaidrs, ka tie nav tukši vārdi un Maskava uz to ir spējīga. Neapšaubāmi, tas lika nervozēt daudziem Valsts departamenta un speciālo iestāžu darbiniekiem, kuri darbojas diplomātiskā aizsegā un kuru karjeras pašlaik tagad karājās mata galā Kremļa solījumu dēļ.
Par vēstniecību funkciju izpildes efektivitāti tagad nav vērts runāt. Amerikāņiem nenākas viegli tikt galā ar štatu sarakstu pēc iepriekšējās darbinieku skaita samazināšanas, un nupat jau gaidāma nākamā "apšņāpšana".
Faktiski Putins kārtējo reizi demonstrē jau ierasto, taču joprojām iespaidīgo mīksto, nesteidzīgo un neatvairāmo Boa constrictor (žņaudzējčūska — red.) taktiku.
2016. gada beigās, atsakoties no tūlītējas un ikdienišķas simetriskas atbildes pēc Krievijas diplomātu izsūtīšanas, Kremlis pēc būtības pārkāpa diplomātiskās saskarsmes pamatnoteikumus. Tamlīdzīgs solis noteikti ir jāizskata globālās ģeopolitiskās transformācijas kontekstā, kurā pārstāj darboties šķietami nesatricināmas normas un noteikumi.
Skaidrs, ka Rietumus kaitina Krievijas pieeja starptautiskajām attiecībām. Visi jau daudzmaz ir pieraduši, ka ASV starptautiskajā arēnā uzvedas kā zilonis trauku bodē, taču Maskavas elastīgā pieeja, kas pārkāpj noteikumus un ņem vērā "tai pusē" neaptveramu loģiku, spēj tracināt un biedēt līdz galējībai.
Ja runa ir par Maskavas nespēku — iedomātu vai patiesu, — situācija kļūst skaidrāka tikai ar piemēru palīdzību.
Jau ilgu laiku ASV izteikumi kļūst aizvien asāki — tās draud ar visiem iespējamiem sodiem Ziemeļkorejai. Phenjana par tiem atklāti pasmejas — tiek organizēti ieroču izmēģinājumi un palaistas raķetes — jo tālāk, jo pasaules acīs nožēlojamāk izskatās Vašingtona, kura atbilstoši savam senajam ieradumam, neriskē saukt pie militārās atbildības mazo valsti ar asajiem zobiem. Ja tā turpināsies, Kims Čenuns pārvērtīs Savienotās Valstis par izsmieklu.
Starp citu, atklāti runājot, Vašingtona šeit ir iekritusi lamatās, līdzīgās, taču bīstamākās nekā diplomātiskais skandāls ar Krieviju. Jo skarbāka un skaļāka ir retorika, jo lielākas ir cerības par apņēmīgu rīcību. Ja tādu nebūs, ASV zaudēs imidžu. Ja ASV tomēr uzdrošināsies saukt pie atbildības Ziemeļkoreju, kas par tām demonstratīvi ņirgājas, sekas pašām ASV varētu būt tik katastrofiskas, ka tādu notikumu varbūtība ir ļoti maza. Tik lielā mērā veselais saprāts Baltajā namā, Pentagonā un Kapitolija vēl nav zaudēts, vismaz gribētos par to cerēt.
Krievija nevienam nedraud (vienkārši brīdina), — tā neizmanto patētisku un spilgtu leksiku, nesola, ko darīs. Taču tieši pašlaik tiek pielikts punkts četrusa gadus ilgajā Deir ez Zoras blokādē, un tās nozīmē ASV galīgu sakāvi Sīrijas krīzē. Starp citu, šo notikumu Putins komentējis, vienkārši atzīmējot, ka situācija "attīstās par labu valdības spēkiem". Šādās situācijās nav vajadzīgi skaļi vārdi, jo realitāte runā pati par sevi.
Tomēr galvenais, ko Kremlis iemācījies pēdējo divdesmit piecu gadu laikā, — nebaidīties ieņemt vāju pozīciju.
Starp citu, Amerika šādu greznību atļauties nevar.
