Jau vairākus gadus Vitebskā darbojas biedrība, kas palīdz nelaimē nokļuvušiem putniem. Pilsētnieki dod patvērumu baložiem ar traumētām kājām, žagatām ar lauztiem spārniem un no ligzdas izkritušiem putnēniem. Nesen savā dzīvoklī Olga Konstantinova izmitināja stārķa mazuli.
Neparasts lūgums
Martā pie viņas vērsās Polockas iedzīvotāji ar lūgumu palīdzēt izglābt stārķēnu.
"Baltkrievijā gandrīz nav ornitologu, kuri koptu savvaļas putnus. Lielākoties palīdz parasti pilsētnieki. Pēc profesijas esmu grāmatvede, un jau piecus gadus nodarbojos ar putniem, kuri nokļuvuši nelaimē un nespēs saviem spēkiem izdzīvot pilsētā," – viņa pastāstīja Sputnik.
Bezpalīdzīgos putnus viņai nes ne tikai no Vitebskas, bet arī no citām pilsētām. Stārķēns, ko atveda no Polockas kartona kārbā, nebija pat paspējis apspalvoties. Viņš bija ļoti vājš. Atliek tikai minēt, kā viņš izvēlies no vecāku ligzdas.
"Stārķi mēdz izmest putnēnus no ligzdas – tas ir dabisks process, kas saistīts ar pārtikas trūkumu. Ja nav iespējams izbarot visus mazuļus, starp dzīvajiem paliek tikai paši stiprākie," – stāstīja meitene.
Dzīvoklī stārķēnam tika sarīkota improvizēta ligzda. Mammas vietā sildīja mīkstas lupatas un silta ūdens pudele. Visgrūtāk bija atrisināt ēdināšanas problēmu, jo parasti šie putni pārtiek no zivīm un gliemežiem. Zivis nopirkt bija vienkārši, bet gliemežus lasīja daudzi pilsētas iedzīvotāji.
"Pilnvērtīgai attīstībai putnēna uzturam jābūt daudzveidīgam, tāpēc ar sociālo tīklu starpniecību lūdzām Vitebskas iedzīvotājiem palīdzēt mazulim izdzīvot. Gliemežus veda pat gluži sveši cilvēki," – atceras Olga.
Viņa paskaidroja, ka ir ļoti bīstami pieradināt stārķēnu pie mājas siltuma un cilvēku glāstiem. Ja viņš pierastu pie cilvēkiem, pēc tam nevarētu vairs atgriezties savvaļā. Tāpēc cilvēki centās minimāli saskarties ar mazuli.
"Ēdiens vienkārši tika nolikts ligzdā. Tāpat dabā rīkojas mamma. No rokām barojām tikai pāris dienas, kamēr putns bija novārdzis," – stāsta Konstantinova.
Pārvākšanās
Kad stārķēns sāka vicināt spārnus, Olga un viņas ģimene sāka apdomāt, kur atrast plašākas mājas putna bērnam. Palīgā no jauna nāca pilsētnieki. Ģimene piekrita izmitināt mazuli savā vasarnīcā. Putns ātri pielāgojās jaunajiem apstākļiem. Viņam sarīkoja īpašu aploku, kurā putnēns droši pastaigājās,
"Stārķis ātri iejutās vasarnīcā un pat centās pamazām celties spārnos, tiesa, tikai par dažiem metriem. Pēc mēneša sapratām, ka arī tur viņam ir pārāk maz vietas," – stāstīja Olga.
Palīdzību piedāvāja Sirina zoodārzs Minskas apgabalā. Šeit stārķēnu gaidīja biedrs – cilvēki audzināja tādu pašu no ligzdas izkritušu putnu. Kopā viņi uzkrāja spēkus, iemācījās ķert zivis un sāka pamazām lidot.
"Pakāpeniski stārķis sāka uz neilgu laiku aizlidot, taču vienmēr atgriezās zoodārzā paēst. Tāpat notiek dabā: kad putnēni pamet ligzdu, vecāki viņus vēl mazliet baro," – skaidroja meitene.
Tagad, uzkrājis spēkus un zināšanas par dzīvi savā vaļā, putns apmeties kaimiņu laukā tālu no cilvēkiem. Tagad tikai stārķi, kura dzīvība reiz karājās mata galā, var novērot tikai debesīs – viņš bieži riņķo virs zooloģiskā dārza.
