Latvija gan ir neatkarīga valsts, bet maza. Krievija gan ir pretīga valsts, bet milzīga. Tā uzdzen bailes pat tad, kad neko nedara un klusi snauž. Pat ja tā vienkārši elpo, mēs jūtam, kā čīkst mūsu robežas. Tāpēc, saprotiet mūs pareizi, mēs vēlamies, lai šī valsts pārstātu elpot. Tas ir nepatīkami, bet var būt vēl ļaunāk. Jebkurš saprātīgs cilvēks no Baltijas saprot, ka agri vai vēlu šis vulkāns pamodīsies un atklāsies, ka oma tam ir padrūma. Tāpēc mēs šeit Latvijā pilnā sparā gatavojamies pretoties Krievijas agresijai.
Taču vēl ir kaut kas. Krievija, atkārtoju, ir milzīga, tāpēc uz tās rēķina var diezgan labi dzīvot, spriež radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Mums jau daudz nevajag. Vagoniņi, cisterniņas, oglītes, mazutiņš pārdošanai Eiropā — to visu esat laipni lūgti pārdot caur mums. Krievijas kravas lieliski papildina mūsu neatkarīgo – no jebkādas stulbas ražošanas neatkarīgo budžetu. Tāpēc Krievijas agresijai mēs pretojāmies ļoti mūsdienīgi — hibrīdi. Tātad karš paliek karš, bet tranzīts — saskaņā ar grafiku.
Taču pretīgie krievi pēdējā laikā uzvedas pavisam pretīgi. Būvē savas ostas, muļķīgas trubas velk, zivis biedē, zāli mīda, zarus lauž, īsi sakot, moka dabu un satrauc progresīvu sabiedrību. Tai līdzi satraucas arī mūsu budžeta speciālisti. Pēdējā laikā satraukums aug ne pa jokam. Tāpēc valsts līmenī tika noteikts uzdevums: atjaunot starpvaldību komisijas darbību. Sak, strādāsim kopā, jo bez jums mums nesanāk naudiņu nopelnīt.
Visu skaisti nokārtojām, ieradās Krievijas transporta ministrs. Pasēdējām, parunājām, kaut ko parakstījām, pasmaidījām. Mēs, lūk, nepavisam neesam nekādu ienaidnieki, mēs esam partneri. Ja pavisam godīgi: vai zināt, kādi mēs esam partneri? Mēs esam vienreizēji partneri! Mēs esam labvēlīgākie partneri. Ja vajag, ja ir par šauri vai par cieši — mēs paplašināsim un padziļināsim. Vagoniņš kustēsies, perons paliks, budžets piepildīsies.
Kopumā tikšanās pagāja labvēlīgā gaisotnē. Taču mūsu mediji, kuri gluži kā jūsu kravas arī brauc pa sliedēm, tāpat kā daudzi īstenie patrioti saoda kaut kādu nepatīkamu mazuta smaku. Nē, valstij jau naudiņa ir vajadzīga, bet vai tad tāpēc jāmetas krieviem ap kaklu? Kāpēc viņu valodā tikšanos kārtot? Jā, visi zina, ka mūsu ministri runā krieviski, bet priekš kam to demonstrēt? Kas tas par piemēru nākamai paaudzei? Viņi taču to jūsu krievu valodu nemācās. Un vispār, kāpēc visi bija tādā sajūsmā, ka pat kauns metas? Kaut kas te nav kārtībā.
Nekārtību uzreiz saoda mūsu pati galvenā patriotiskā iestāde, kas pastāv par valsts rēķinu (tātad daļēji arī pateicoties tranzītam) — Valsts valodas centrs. Modrie puiši uzreiz ievēroja, ka brīfingā pēc starpvaldību komisijas sēdes uz galda plāksnītes ar uzrakstiem bija… krievu valodā! Rīgas centrā, ministrijā, uz galda bija izvietoti papīriņi, kuros — krievu valodā! — bija uzrakstīti ne tikai ministru uzvārdi, bet pat amati: "Krievijas transporta ministrs" un "Latvijas satiksmes ministrs".
Patrioti no Centra uzreiz saprata, ka nu ir viņu kārta, un reaģēja acumirklī. "Valsts valodas centrs lūgs Satiksmes ministriju sniegt konkrētu informāciju par krievu valodā rakstīto vārdu karšu lietojumu satiksmes ministra Ulda Auguļa un Krievijas transporta ministra Maksima Sokolova tikšanās laikā. Pēc VVC pārstāvja Viestura Razumovska teiktā, krievu valodā rakstītu vārda karšu lietojums nav pareiza ministrijas rīcība ne no organizatoriskā, ne arī valodas politikas viedokļa. Valsts valodas likums paredz divas valodu kategorijas – valsts valoda un svešvalodas, pēdējām nenosakot sīkāku gradāciju. Ņemot vērā, ka Latvija bija ministru tikšanās uzņemošā valsts, kartēs personu vārdi būtu jāatveido latviešu valodā."
Tā sakot, lai nu par ko kurš runātu, bet Centrs – par galveno. Protams, ministrijas ierēdņus par tādu paviršību jādzen laukā no darba ar smirdīgām lupatām. Vismaz vajag sodīt atbilstoši nozieguma pakāpei — brīdinājums vai atlaišana. Galu galā, pavisam nopietni, šīs kartes vai plāksnītes ir svarīgākās nekā kravas un visa to nestā nauda. Gluži kā sportā — galvenais ir tas, kas rakstīts tablo. Uz viņiem skatās simtiem un tūkstošiem patriotu acis. Viņi skatās —bet tur krievu valodā, melns uz balta. Un uzreiz pazūd šī reibinošā sajūta – neatkarība no Krievijas.
Un kas būtu, ja uz kartiņām viss būtu rakstīts valsts valodā? Krieviem no tā ne silts, ne auksts, tie dadži tak nepievērš uzmanību tik nozīmīgām mums lietām, jo viņiem ir milzīga valsts. Tāpēc nākamreiz šī kļūda jāizlabo. Turklāt, kā īsts patriots, es ierosinu iet tālāk. Nākamreiz uz plāksnītes var uzrakstīt: "Krievijas transporta ministrs — ….". Viņi tik un tā mūsu valsts valodu nesapratīs, bet patriotiem būs ne tikai patīkami un smieklīgi, bet arī kārtējo reizi atradīsies pamats lepoties ar savu neatkarību.
