Piedalījies 1976. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Insbrukā, kur kopā ar Valdi Ķuzi divniekos izcīnīja 9. vietu. Vairākas uzvaras izcīnījis Latvijas PSR čempionātā gan kamaniņu braukšanā, gan ūdens motosportā. Ūdens motosportā bijis arī pasaules rekordists. Pēc sportista karjeras beigām kļuvis par treneri. Laikā no 1977. līdz 1980. gadam bija Latvijas PSR kamaniņu sporta izlases treneris, pēc tam (līdz 1986. gadam) bija PSRS bobsleja izlases galvenais treneris. Viņš tiek uzskatīts par bobsleja "tēvu" Latvijā.
Jau pēc gada – 1978. viņa vadībā tiek uzbūvēta koka kamaniņu trase, lai sekmīgi varētu īstenot treniņu darbu. Sākotnēji viņa vadībā trenējas 20 audzēkņi, un jau astoņdesmito gadu sākumā kamaniņu nodaļā ir 45 audzēkņi un 7 treneri. Katru rudeni notiek audzēkņu nometnes Sibīrijas trasēs un arī panākumi neizpaliek.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kamaniņu sporta tradīcijas tiek turpinātas, taču sports attīstās, strauji modernizējas gan pašas kamanas, gan trases (1986. gadā Siguldā tiek uzbūvēta moderna bobsleja un kamaniņu trase) un Murjāņu koka trase vairs netiek izmantota. Tagad tā nodota aizmirstībai, un tikai pateicoties nomaļajai atrašanās vietai, tā pagaidām nav vandāļu izpostīta.
Nogriežos no šosejas pa labi un krietnu gabalu braucu pa līkumainu, tomēr asfaltētu meža ceļu, kas ved no kalna lejup. Ceļš ir šaurs un divām automašīnām blakus šeit vietas nepietiktu. Ceru, ka neviens nebrauks pretī. Beidzot esmu lejā, manā priekšā paveras neliela ieplaka, pāris ēkas, un es sazīmēju trases apveidus. Izkāpju no auto un mani pārņem dīvainas sajūtas. Nē – tās nav bailes vai nepatika, no meža es nebaidos.
Vecās egles noliekušas savus sūnām apaugušos zarus, turpat burbuļo upīte ar koka tiltiņu un stāvās nogāzes apkārt rada iespaidu, ka atrodies gandrīz vai noslēgtā telpā vai vidē. Sajūta, ka no egļu apakšas izsoļos kāds rūķis vai trollis sāk šķist visai reāla. Rūķīšu mežs – tā es to savās domās nodēvēju. Pārsoļoju koka tiltiņu un nonāku pie "ieejas" trasē. Uz metāla plāksnes lasāms uzraksts – Murjāņu sporta internātskola, pie trases apmales koka plakāts — Veiksmīgus startus!
Šī ir trases lejasdaļa, tālāk tā uzvijas augšup pa kalnu un pazūd koku un krūmu biezoknī. Centrālā koka divstāvu ēka neizskatās pilnīgi pamesta un arī durvis ir ciet. Iekšā nelaužos. Ieplakas vidū trase apvij nelielu laukumiņu. Uz tā pussagruvusi būve, kurā atrodu vien nožēlojamas tā laika kamanu paliekas – norautu slieču kaudzi un vairākas stiklašķiedras kamanu virsmas. Tālāk pļavā iespaidīgs un monumentāls sašķiebies gravitācijas trenažieris, kas atgādina lielu divvietīgu karuseli. Mēģinu to izkustināt, tas čīkstēdams padodas. Lielie zobrati atceras kustību un samaļ savos zobos uzaugušās sūnas un sakritušās skujas.
Atrodu vietu, kur trases dēļi liekas mazāk izpuvuši un uzmanīgi iekāpju trases iekšpusē. Staigāt neriskēju, jo šķiet, ka pamats pazudīs zem kājām. Pāris kadru un dodos augšup pa taciņu, kas iemīta blakus trasei, meklēt tās sākumu. Kāpiens stāvs, taciņa mālaina un slidena. Izlauzies cauri brikšņiem, esmu augšā – nu jau pļavas malā, trases sākumā. Arī šeit viss ir bēdīgā stāvoklī. Trases gals ir satrunējis pilnībā un no saldējamām iekārtām palikušas gandrīz tikai atmiņas. Vēlreiz nodomāju – cik labi, ka trase ir mežā un nomaļā vietā. Pagaidām to posta tikai laiks, ne vandāļi. Laiks atšķirībā no viņiem to dara skaisti.
Vēlāk atgriežos šeit vairākkārt. Nakts šai vietai piešķir īpašu burvību un arī manai septiņgadīgajai meitai šeit patīk.
