Latvijas īsteno patriotu aprindās valda sēras. Mieru neliek bezspēcīgas dusmas. Radusies sajūta, ka pasaule nav ideāla, valda vilšanās par cilvēkiem kā bioloģisku sugu. Kaimiņi kaitina, kolēģi sanikno. Īpaši nepatīkami ir tas, ka vēlēšanu naktī prieks bija tik liels, ka sirds vai kāpa pa muti ārā. Bet no rīta pāri palika tikai paģiras, vilšanās un dusmas.
Tagad, atverot ledusskapi, uz apakšējā plaukta skumji džinkst karote neizdzertā svētku dzēriena kakliņā. Pirmie putekļi jau klāj kārbas ar steigšus pasūtītajām cepurītēm "Mēs esam čempioni". Negribas vērt vaļā internetu, īpaši vietās, kur vakarnakt līksmojām.
Tomēr sāksim no sākuma. Demokrātija Latvijā ir uzvarējusi, un tā nosaka, ka mērus Latvijā var ievēlēt tikai normāli cilvēki, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Piemēram, valsts pilsoņi un ārzemnieki, kuri šeit sabraukuši pareizi. "Vatņiki", kuri sabraukuši nepareizi — PSRS laikos, vai dzimuši tepat, balsot nevar. Tādus liberālus likumus Latvija apstiprināja, lai sabraukušie paturētu prātā — te jums nav zeme, te ir valsts, lai neievēlētu savējos, lai netraucētu brīvā peldējuma kursam. Rīgā viņu skaits sasniedz aptuveni trešo daļu. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ viņi visi ir krievi. Jokaini, vai ne?
Taču nez kā nu tā sagadījās, ka mūsu valstī, kur mīt latvieši un mazākumtautības, vismaz Rīgā, pārējo krievu ir tik daudz, ka viņi ņēma un ievēlēja savu mēru, biedru Ušakovu. Dīvaini: kad balso mazākumtautības, tās nez kāpēc kļūst par vairākumu. Laikam jau tas ir kaut kāds matemātisks paradokss vai etnoģenēzes problēma. Protams, visas pārējās partijas lepni apvienojās pret pašreizējo mēru un deklarēja "jāatdod Rīga Latvijai". Noslēdza vienošanos: ar Ušakovu nekad un neparko. Tikai pret. Tāpēc situācija ir tāda: lai uzvarētu vēlēšanās, latviešu partijai ir jāsavāc apmēram 20-25%. Ušakovam uzvarai vajadzīgi vairāk nekā piecdesmit. Cita ceļa nav. Te nu beidzas vēlēšanās, uz skatuves iznāk CVK vadītājs un saka: aptaujas pie vēlēšanu iecirkņiem liecina, ka tas jūsu Ušakovs savāks apmēram 42%. Trīcošām rokām sākam skaitīt: sanāk 29 vietas Rīgas domē! No sešdesmit! Vai tiešām viņš ir novākts?
Te nu sākās. Cik cilvēki apkārt lēkšus lēkāja! Politiķi krēslus dalīja un stāstīja, kā viss ziedēs, kurš un kur dārza pilsētu organizēs. Straumēm lija ekspertu viedokļi "Es tak jau skolā prognozēju. — Bet es vēl skolā negāju!" Internetos ziņoja, ka Ušakovs, turēdams gatavībā uzpildītu helikopteru, aizbarikādējies bunkurā un no turienes megafonā ieteicis nez kāpēc pagaidīt rezultātus. Tos ilgi neziņoja, tāpēc puse valsts aizmiga laimīgi.
Un no rīta viņi modās. Paskat tik — ienīstais mērs savācis 51%, 32 vietas domē. Vietu saglabājis, komitejas saglabājis. Zinoši cilvēki autoritatīvi skaidroja, ka nav ievēroti ticējumi. Sak, kāds nav noturējies un skrējis pēc šampanieša, kāds — aurojis no balkona, cits cēlis jezgu internetā. Noskauda.
Speciālisti skrēja pie sociologiem. Kāpēc melo tās jūsu aptaujas pie vēlēšanu iecirkņiem? Pie tam melo tikai par Ušakova partiju. Kāpēc patriotiem dota velta cerība? Tagad uz viņiem žēl noskatīties! Ko jūs darāt? Kurš melo par bagāta radagabala nāvi? Ja nu viņš ir dzīvs? Vai tad var jokot ar tādām lietām?
Sociologi mīdās no vienas kājas uz otru. Kļūdu izskaidrot nevar. Sāka skatīt cauri, kurš tur viņiem ko sastāstījis. Atrada vienīgo ticamo atbildi, no kuras patriotiem tumšs gar acīm sametās. Stāsta: daļa latviešu balso par Ušakovu, bet skaļi atzīt baidās, jo daudzi latvieši Ušakovu uzskata par ienaidnieku un Kremļa ielikteni. Pie tam, kur tas der — latvietim par krievu balsot. XXI gadsimtā kaut ko tādu pat iedomāties grūti — fantāzija sāk raustīt valodu. Un tomēr, velns parāvis, tas ir fakts, ko pagaidām neizdodas skaidrot.
Tomēr patriotu vidū ir tādi, kas cīnīsies līdz pēdējam tvītam. Nolēma sarīkot akciju — izraksties no Rīgas. To uzsāka gados jauns deputāts brillēs, mundrs interneta ideju piedāvātājs. Sak, es deklarēšu dzīves vietu citviet, tikai ne Rīgā, lai mani nodokļi netiktu Ušakova bandītiem. "Es ar'", "es ar'" — piebalsoja neatkarīgie žurnālisti, interneta darboņi un interneta aktīvisti. Atkal sāka griezties patriotiskais valsis, tikai mūziku pagrieza skaļāk.
Nupat, nupat sāka celties spārnos, kad atnāca pieaugušie, apsauca un izslēdza mūziku. Sak, Ušakovu aiztieciet, cik gribas, bet nodokļi ir svēta lieta. Jūs aicināt nemaksāt faktiskajā dzīves vietā… Nē, var jau darīt visu ko, tikai vispirms padomājiet, kas nāks tālāk. Jūs esat ieslēguši nevis valsi, bet rekviēmu, tikai atskaņojat paātrinātā tempā.
Daži pat skarbi atsēdināja uz soliņa un ieteica jauneklīgajam deputātam pamācīties augstskolā un tikt skaidrībā par to, kā, kam un kur maksā nodokļus. It īpaši nekustamā īpašuma nodokļus. Sak, esi principiāls. Ja jau negribi ne kapeiku atdot galvaspilsētas budžetā, pārdod savu mājokli Rīgā un dodies atpakaļ uz bērnības mājām. Kur meži šalc. Tur deklarējies.
Vārdu sakot, kā redzat, klases ir slēgtas, mūzika izslēgta. Nekādu svētku. Un Rīgu Latvijai atgūt nav izdevies.
