Tiklīdz kļūst siltāks, visa Latvija metas skriešus. Katru nedēļas nogali. Cilvēki skrien, vizinās ar velosipēdiem, ar skeitbordiem un skrituļslidām, rēc baiku motori. Viņu dēļ slēdz pilsētu ielas, laukumus, mašīnas stāv sastrēgumos. Politiķi uz skrējēju rēķina pelna reitingu, uzņēmēji dabū reklāmu. Viņu motīvi ir skaidri, taču kāpēc tas vajadzīgs pašiem sportotājiem?
Maratoni, skrējieni un parādes Rīgas centrā ir kļuvuši par atsevišķu žanru. Skaistu un prestižu. Tomēr atbilžu meklējumos devos uz Ķegumu, kur šajās brīvdienās tūkstošiem cilvēku devās "Stipro skrējienā" – ekstremālā krosā ar šķēršļiem. Bez glamūra un nejaušiem aculieciniekiem, par kādiem citos sporta pasākumos kļūst galvaspilsētas un lielu pilsētu iedzīvotāji. Tikai paši sev, no visiem spēkiem.
Mana paziņa Kristīne Roga ir divu bērnu māte, ofisa darbiniece. Cik vien viņu atminos, viņa vienmēr skrien. Nesenajā Rīgas maratonā Kristīne ieņēma 12. vietu savā vecuma kategorijā, taču, kā īsts vīrietis, par viņas gadiem nerunāšu. Sestdien viņa skrēja Stipro skrējienā. 54. vieta 363 dalībnieku vidū komandu skrējienā.
- Vai skriešana nāk no bērnības, jaunības?
— Nē. Man iepatikās sacensības kā tādas. Biju vedusi māsas bērnu Jūrmalā uz skriešanas sacensībām. Es paskatījos un man likās interesanti. Kad piedzima mani bērni, es sev izvirzīju mērķi. Man imponē sacensību gars. Es skrienu uz ātrumu, man gribās ātrāk, labāk. Pirms tam nekādas pieredzes nebija – ne veselības pēc, ne notievēšanai, ne kā savādāk.
Vasarā bija karsts un es vienkārši izdomāju – jāiziet ārā paskriet. Vienu aplīti noskrēju, apmēram 4 kilometri un man iepatikās. 2014. gada vasara tā bija. Agrāk man skriešana vispār nepatika.
- Sports pirms tam, izņemot fizkultūru skolā?
— Pirms piedzima bērni es gāju uz sporta zāli. 6 reizes nedēļā. Es tur vienkārši dzīvoju. Bet tas jebkurā gadījumā nav nopietns sports. Man patīk pats process, ka kaut kam ir jāgatavojas, ir mērķis. Paskatījos kādas ir sacensības skriešanā un izdomāju, ka es varētu. Man bija mērķis noskriet pirmos piecus kilometrus sacensībās. Nākamais – desmit, pēc tam pusmaratons – 21 kilometrs. 2014. gadā Jūrmalas skriešanas svētkos es noskrēju pirmos piecus kilometrus. 2015. gadā Sieviešu skrējiens – 7 kilometri un tad pusmaratons, arī 2015. Gadā ir trīs četri skrējienu, kuros es noteikti gribu piedalīties.
- Esmu dzirdējis no skrējējiem, ka skrienot izstrādājas laimes hormons. Tas esot pat reāli fiziski sajūtams.
— Ja skrien ilgāk par stundu, tad jā, noteikti. Piemēram – man ir izstrādāts treniņu plāns, es gatavojos sacensībām, skrienu četras reizes nedēļā. Arī ziemā, jebkuros laika apstākļos. Un tad dažreiz liekās – varētu palikt mājās, televizoru paskatīties, bet tu sevi pārvari un tad pēc stundas skrējiena ir tik laba, lieliska sajūta. Tas nav mīts par hormonu izstrādi skrienot. Kad skrēju maratonu šogad, vienā brīdī es domāju – dullā, ko es daru, priekš kam tas ir vajadzīgs? Tu vēl naudu maksā par piedalīšanos sacensībās, bet beigās sajūtas atsver visu.
- Lai noskrietu maratonu tev bija nepieciešama speciāla gatavošanās?
— Savam pirmajam pusmaratonam es trenējos vairāk un rūpīgāk, nekā pilnajam maratonam šogad. Toreiz gatavojoties skrēju ap 60 kilometriem nedēļā. Lai noskrietu maratonu bija nepieciešami vairs tikai 30 – 35 kilometri nedēļā.
Man līdz pieciem ir darbs, līdz septiņiem ir jāizņem bērni no dārziņa. Šajā starpā ir laiks skriešanai. Brīvdienās mēģinu sarunāt, lai kāds pieskata bērnus un var noskriet vienu garo skrējienu uz divām stundām. Lielākais, ko esmu skrējusi trenējoties maratonam, ir 25 kilometri. Līdz ar to bija nedaudz bail, vai noskriešu tos 42 kilometrus. Bet tajā atmosfērā, kāda ir maratonos, var! Un domāju, ka var vēl vairāk. Atmosfēra noteikti ir svarīga.
Pēc maratona es domāju – ko tālāk? Varbūt Rīga – Valmiera, 100 kilometri, bet man šķiet – es nevarētu.
- Varētu!
— Runājot par veselību – man bija bronhiālā astma, bet kopš es sāku skriet, es zāles vairs neesmu lietojusi.
- Kādas ir sajūtas nākošajā dienā pēc maratona?
— Man atiešana bija salīdzinoši viegla. Tikai nelielas muskuļu sāpes. Stundu kārtīgi pastaipījos un viss kārtībā. Domāju, ka pēc Stipro skrējiena būs daudz trakāk. Pēc pagājušā sāpēja rokas, jo tur ir specifiski šķēršļi. Tas nav vienkārši skrējiens. Es smejos, ka laikam man bērnībā nav ļāvuši pa dubļiem dzīvoties, ka tagad velk uz tādām lietām.
Sieviešu skrējienā bija kuriozs – es aizskrēju uz trešo apli, nevis pagriezos uz finišu. Rezultātā dabūju skriet atpakaļ un zaudēju ap divdesmit vietām. Arī tā gadās.
- Piemiņas medaļas un balvas, ko saņem pēc skrējieniem, Tev ir nozīmīgas?
— Jā, protams. Jau ir vesela kolekcija. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai es pārstātu skriet. Tā ir atkarība. Pozitīva atkarība. Esmu pieteikusies jau vairākiem skrējieniem nākotnē. Mērķis ir uzlabot rezultātus. Es nesacenšos ar citiem, es sacenšos pati ar sevi.
