Neatceros, kurš bija autors frāzei – ja vēlēšanas spētu kaut ko ietekmēt, tās nerīkotu. Tieši šī frāze ir tā, kas nāk prātā pirmā, domājot par vēlēšanām.
Kopš 1989. gada es dzīvoju parastā Rīgas mikrorajonā. Ziepniekkalnā. Skats no mana balkona nav mainījies pēdējos 28 gadus, un nemainīsies arī turpmāk, jo viss, ko es redzu ir astoņu citu daudzdzīvokļu māju fasādes dažādos leņķos. Un pagalms. Sākotnēji pagalmā tika izbūvētas hokeja un basketbola laukuma parodijas un bērnu spēļu laukums. Tālāk laiks darīja savu un pagalma stāvoklis ar gadiem kļuva arvien nožēlojamāks. Situāciju nedaudz uzlaboja vietējo suņu turētāju armija, kas regulāri un metodiski izrotāja pagalmu ar skaistām brūnām kaudzītēm. Namu pārvaldes sētnieks cīnās ar kaudzītēm, savāc kulturālākās iedzīvotāju daļas pa logiem izsviesto drazu, un pa reizei nopļauj zāli. Nezināmi labdari zaļās vestēs ar fleksi un sarūsējušu busiņu atbrīvoja pagalmu no metāla sieta sētas, kas norobežoja hokeja laukumu. Kad par to izteicu pateicību namu pārvaldes darbiniekam, viņš tikai raustīja plecus un izteica versiju, ka sēta ir vienkārši ir nozagta.
Un te pēkšņi!!! Pagalmā notika brīnumainas pārvērtības. Zāle tika gludi nopļauta, parādījās jauni soliņi, miskastes un basketbola grozi, pat starp betona plāksnēm saaugušās sūnas tika izkasītas un pagalms izskatījās pat labāk kā 1989. gadā, kad to tikko uzbūvēja. Pat plāksnītes, ka mēsli aiz suņiem ir jāsavāc atrada savu vietu pagalmā. Un tad es ievēroju kādu sakritību. Gandrīz vienlaikus ar brīnumainajām pārvērtībām pagalmā manas kāpņutelpas liftā parādījās bālganzili reklāmas plakāti, no kuriem man pretī smaidīja varen solīdi kungi stīvinātos uzvalkos un kaut kas bija rakstīts par balsošanu. Nekad neesmu redzējis, ka šajos plakātos tiktu reklamēts kas noderīgs, tāpēc nelasīju tos arī šoreiz.
Tas ir viens stāsts. Bet ir arī otrs.
Man ļoti patīk staigāt pa kapiem. Atrasties tajos. To iemītnieki ir klusi, neuzbāžas tev ar sarunām un netaisa troksni. Ļauj tev būt sev pašam. Arī fotografēt kapos man patīk. It īpaši vecajos kapos blakus Torņakalna baznīcai. Tur jau sen nevienu vairs neglabā, sarūsējušie kapu nožogojumi ir sagāzušies un kopā ar kapakmeņu drupām veido to savdabīgo estētiku, kas man tik ļoti patīk. Tie ir netālu no manām mājām Ziepniekkalnā, un tos apciemoju ar zināmu regularitāti. Jau pāris gadus atpakaļ pamanīju, ka kapos notiek pārmaiņas. Zālēs ieaugušie apgāztie kapakmeņi pacēlās no zemes, vēja aplauztie koku zari bija savākti un celiņi iztīrīti. Vairs "necēlās mēle" tos saukt par pamestiem.
Beidzot vienā no savām vizītēm satiku vīru nedaudz vecāku par mani, kurš izrādījās šo pārmaiņu autors. Jau pirmajā tikšanās reizē viņš man izstāstīja kapu vēsturi, par ievērojamiem cilvēkiem, kas šeit apglabāti un vēl daudz interesanta. Vēlāk satiku viņu vēl vairākkārt un katru reizi mums atradās temats sarunai. Arī kapi izskatījās arvien sakoptāki.
Un tikai pavisam nesen uzzināju, ka darbīgais kapu vīrs ir pašvaldības deputāts. Nevis stīvinātā uzvalkā uz reklāmas plakāta, bet darba drēbēm mugurā, lāpstu rokās un vienmēr atvērts laipnai sarunai. Tādi, redz`, brīnumi.
Ja vien vēlēšanu dienā es neatrastos komandējumā ārpus Latvijas, es nobalsotu par viņu. Lai gan joprojām pat nezinu, kuras partijas sarakstā viņu meklēt. Godīgi.
