Šoreiz piebraucu objektam no otras puses un jau uzreiz pamanu, ka kaut kas ir savādāk. Pirmā uzmanību piesaista policijas mašīna, kas stāv kaimiņu teritorijā. Lielie vārti ir vaļā, taču pusmetrīgais caurums žogā ir aiztaisīts.
Teritorijā stāv vēl pāris auto, ap tiem grozās cilvēki un sarunājas ar policiju. Novietoju auto šķērsielā un kādu brīdi vēroju. Izskatās, ka saruna ieilgs. Blakus teritorijā notiek būvdarbi un es nojaušu, kāpēc tur tagad ir policija. Caurums žogā pirms pāris dienām ir pievilinājis ne tikai mani, bet arī kādu, kas ir paņēmis līdz ne tikai fotouzņēmumus.
Jūtu, ka tuvākajā brīdī nekas nemainīsies. Uz mirkli apsveru domu drosmīgi ignorēt policijas un cilvēku klātbūtni un doties iekšā pa vārtiem, it kā nekas nebūtu noticis. Bet tad atpakaļceļā jau nāksies līst pār žogu, lai tiktu ārā. Nu nē! Ņemot vērā, ka pēc visa spriežot blakus teritorijā ir notikusi zādzība, šāds manevrs būtu pārāk riskants. Apsveru rezerves variantus.
Pavisam netālu, protams, ir Alkšņa aviācijas skola, bet vai tiešām es tur ieraudzīšu ko jaunu? Tur ir būts jau neskaitāmas reizes. Vienkārši braukt atpakaļ mājās es tomēr negribu un izlemju doties uz turieni. Bez konkrēta mērķa vai plāna.
Pa pusmetrīgajām bedrēm ieripoju teritorijā un noparkoju auto pie zobrata. Zobrats ir iespaidīgs. Metrus divarpus diametrā uz ass. Novietots uz betona postamenta. Katru reizi, kad to redzu, tas man rosina pārdomas. Par to kā transformējas pilsēta, vide un lietas vispār. Ņemot vērā iespaidīgos izmērus, pieņemu, ka tas kādreiz varētu būt bijis kāda kuģa vai, piemēram, kāda grandioza rūpnīcas mehānisma zobrats.
Visādā ziņā tā funkcija ir bijusi pavisam cita, nekā pildīt vides objekta uzdevumu. Kad savu laiku kādā mehānismā tas bija nokalpojis, tad, pateicoties kāda, visdrīzāk, arhitekta idejai tas nonāca Rīgā Ausekļa ielā 5 pie Rīgas Tehniskās universitātes mašīnzinību fakultātes, kurā savulaik mācījos arī es. Vēlāk fakultāti pārbūvēja par ekskluzīviem apartamentiem un tā kopā ar visu zobratu pārvācās uz Ezermalas ielu. Un dievs vien zina, kāds var izrādīties tā ceļš nākotnē.
Jau pāris gadus ap vecajām ēkām notiek rosība un daļā no tām bezpajumtniekus ir nomainījusi firma, kas tajās izvietojusi savu ražotni. Teritorija ir norobežota ar sētu, bet vārti ir vaļā. Dodos iekšā, iepriekš galvā sagatavojis tekstu, ko atbildēšu, ja man jautās, ko es te daru. Šoreiz neesmu uzvilcis pusbomža apģērbu un ar fotosomu un statīvu nepārprotami izskatos pēc fotogrāfa.
Ēka netālu no vārtiem joprojām izskatās tukša, taču pie tās izvietotie konteineri un būvniecības materiāli liek domāt, ka nepiederošām personām šeit atrasties nevajadzētu. Ak, jā – arī uz plāksnītes pie vārtiem tas bija rakstīts. Neviena nemanīts nokļūstu līdz ieejas durvīm, kas no attāluma izskatās slēgtas. Tās ir visai bēdīgā stāvoklī un atveras pavisam viegli. Rūpīgi aizveru tās aiz sevis, lai nekas nenodotu manu klātbūtni ēkā un dodos iekšā. Pirmais stāvs vietām piekrauts ar mēbelēm, dārza inventāru un citām mantām. Dodos augšā, pa ceļam nofotografējis pāris kadrus ar centrālajām trepēm.
Pārējie stāvi ir tukši, ja neskaita savulaik bezpajumtnieku atstāto drazu, sadzīves paliekas un, es atvainojos, ekskrementus. Atceros, ka kādā no ēkām sen atpakaļ esmu redzējis sienu zīmējumus vai, ja tā var teikt, grafiskā dizaina paraugus. Ceru, ka šī būs īstā. Pārsegumi vietām ir iebrukuši un es pārvietojos maksimāli uzmanīgi. Augšstāvā tie arī atrodas. To nav daudz, taču ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš tie tapuši, tos uzlūkoju kā vērtību. Kā bonuss kādā no telpām atrodas Ļeņina plakāts uz cietas pamatnes.
Vienā no zīmējumiem attēlots standarta Rīgas panorāmas siluets. Par garumzīmi uz "i" gan ir aizmirsts. Uz pretējās sienas padomju karavīrs, kuram uzbrūk Marlboro cigaretes. Krāšņi!
Blakus telpā uzrakstu mikslis. Uz vienas no sienām uzraksts – Latvija. Latviski. Uz otras vārds – atlētisms. Krieviski. Uz trešās, uzmanību, — HI-FI. Angliski. Ģeniāli! Kādu mirkli mēģinu iedomāties, kādu motīvu vadīti tapuši šie trīs nesaistītie uzraksti vienā telpā un kādam mērķim tie kalpojuši. Un kontrasts starp Marlboro un HI-FI liek man pasmaidīt. Marlboro – slikti, HI-FI – labi, bet abi taču ir no "ienaidnieka" nometnes. No rietumiem, vai Amerikas. Selektīvā pieeja.
Ārā teritorijā skan darba trokšņi, bet ēkā ir kluss. Kādu stundu padarbojies ar fotoaparātu, es atstāju ēku neviena nemanīts.
