RĪGA, 24.maijs — Sputnik, Pāvels Kirillovs. Latvijas cilvēktiesību un politiskais aktīvists Vladimirs Lindermans iesniedza Latvijas Ģenerālprokuratūrā iesniegumu ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu par nacionālā, etniskā un rasu naida kurināšanu pret Saeimas deputātu Edvīnu Šņori.
Atgādināsim, ka deputāts Nacionālās apvienības priekšvēlēšanu lapā atļāvās salīdzināt krievus ar parazītiem, konkrēti runājot, ar utīm.
Lindermana raizes ir pilnībā saprotamas, jo šodien tevi sauc par uti, un rīt tevi gribēs nospiest. Taču cik efektīvi šajā gadījumā ir vēršanās Latvijas tiesībsargājošajās iestādēs? Iesniegums ir iesniegts, bet vei var cerēt, ka likuma mehānisma riepiņas sāks griezties un Latvijas Temīda sāks darboties?
Šo jautājumu Sputnik uzdeva Vladimiram Lindermanam.
"Es nevaru teikt, ka izredzes ir īpaši lielas. Bet man liekas, ka šajā gadījumā tās tomēr ir. Vismaz bija patiešām vērts izmantot šo iepriekš neredzēto gadījumu. Pati par sevi Nacionālās apvienības locekļa uzstāšanās pēc viņu uzskatiem nav ekstraordināra. Taču tēlu izmantošana — krievu salīdzināšana ar utīm. To pat nevar saukt par nacionālismu. Tas ir klasisks nacistu paņēmiens, ne jau tāpat vien es citēju Himleru attiecībā pret ebrejiem. Tas nav vienkāršs aizvainojums, tā ir nocilvēkošanās. Tādēļ šajā gadījumā kaut kāda cerība ir, " teica mūsu sarunas biedrs.
Uz jautājumu, vai šo gadījumu var paziņot ārpus Latvijas Eiropas Savienības tieslietu lokā, Lindermans atbildēja skeptiski. Ne jau tāpēc, ka Eiropas Savienība ir tik slikta, bet gan tāpēc, ka tam viņam neesot tiesisko instrumentu un struktūru. Var iesniegt sūdzību, ja valsts tevi ir negodīgi nosodījusi, bet likt tai aizstāvēt tevi ar ES starpniecību ir grūti.
Taisnību sakot, ir cerība izraisīt rezonansi, strādājot ar kaut kādu sabiedrības kanālu palīdzību. Piemēram, ir zināms, ka Šņore uzņēma dokumentālu kino par PSRS. Iespējams, viņš ir kādas dokumentālistu savienības loceklis vai tamlīdzīgi. Jebkurā gadījumā šobrīd cilvēktiesību aktīvists apdomā iespējamos soļus šajā virzienā.
Ir vērts piebilst, ka laiku pa laikam Latvijā, tostarp Drošības policijā, tiek teikts par kaut kādiem krievu radikāļiem Latvijā, kuri kurina nacionālo naidu un tādējādi padara vājāku valsts drošību.
Taču diez vai var atcerēties, ka no krievvalodīgo puses, kur nu vēl no mediju puses, skanētu līdzīgi tieši aizskaroši izteicieni par latviešiem. Vait tad jau nebūtu laiks kompetentajām iestādēm tikt skaidrībā, vai radikālo latviešu politiķu un dažu latviešu mediju žurnālistu izteicieni par Latvijas krieviem nav sabiedrībai un valstij bīstami?
