Pēdējo reizi es apmeklēju Igauniju pirms 20 gadiem. Cipars izskatās baismīgi, ja pielaikot to sev. Atklāti sakot, tas bija mans pirmais izbraukums ārpus dzimtenes. Skolas ekskursija ar visām no tā izrietošām sekām. Tallina atmiņā nesaglabājās.
Tādēļ uz piedāvājumu braukt ciemos pie kolēģiem es atbildēju uzreiz un bez domāšanas. Kā tur igauņiem klājas, es, godīgi sakot, pēdējā laikā īpaši neinteresējos. Dzirdēju tikai, ka labāk nekā mums. Nu un standarta izteicienu par to, ka tur "krievus nemīl".
Pirmais, ar ko sagaida Igaunija, ir ceļi. Pēc Latvijas robežas šķērsošanas saskārāmies ar divu veidu ceļiem: ļoti labiem un ļoti remontējamiem. Turklāt "ceļa remonts" šeit — tas nav bedru lāpīšana, bet globāls process: atsevišķu posmu paplašināšana, pilna seguma maiņa utt. Rezultātā līdz Tallinai tikām apmēram 4 stundu laikā.
Pirmkārt, pilsēta pārsteidza ar daudzām izkārtnēm krievu valodā. Nu, nav tā, ka tās būtu visur, tomēr sastopamas diezgan bieži. Pie tam ne tikai vien uz suvenīru bodēm, bet arī uz kinoteātra un uz frizētavām. Protams, pēc vienas dienas spriest nevar, taču valodas problēmu nebija. Es speciāli pastaigāju pa pilsētu, bāžoties iedzīvotājiem virsū ar ģeogrāfiskiem jautājumiem. Visi pārliecinoši atbildēja krieviski. Tāda pati situācija bija kafejnīcās un veikalos.
Otrs atklājums — igauņi nemaz neciena skaidru naudu. Bankomātus pilsētā ir tik maz, ka kaķis uz astes var aiznest. Rīgā esmu pieradis, ka tie ir visur, man pat ne prātā nenāca apjautāties, kur ir tuvākais. Velti gan. Pēc pusstundas ilgas pastaigas pa vecpilsētu bankomāts netika atrasts. Uzprasot vietējiem iedzīvotājiem, uzzināju, ka naudas mašīna atrodoties vienā no laukumiem.
Cenas atsevišķās vietās nepatīkami pārsteidza. Viss ir jūtami dārgāks. Izdzēris pāris kausus alus kādā nelielā kafejnīcā, es ar izbrīnu un nožēlu atvadījos no desmit eiro. Toties uzzināju, ka igauņiem ir savas diezgan labas alus šķirnes. Vārdu sakot, uz ielas vairākkārt redzēju piedienīgi ģērbtus cilvēkus ar alus bundžām rokās, taču nepajautāju, vai tas ir likumīgi. Tomēr jāatzīmē, ka es neredzēju nevienu policijas patruļu. Netika ievērotas arī nekārtības.
Toties es uzzināju Igaunijas labklājības noslēpumu. Igauņi nodod pudeles. Bez jokiem. Pirmo reizi iegāju veikalā, es nevarēju saprast: kāpēc dažos cenrāžos ir cenas ar "piemaksu" + 0,10 eur. Vēlāk man paskaidroja, ka + 0,10 — tā ir iepakojuma cena, turklāt var nodot kā stikla, tā arī PET-pudeli. Pēc pirkuma tev iesniedz atsevišķu čeku, tos var uzkrāt, tad kopā ar pudeli apmainīt pret citu preci vai pret naudu. Diemžēl mēs par to uzzinājām pārāk vēlu, tāpēc pārbaudīt praksē neizdevās.
Vecpilsētā, neskatoties uz ne īpaši silto laiku, ir daudz tūristu, galvenokārt pensijas vecuma. Pilsēta tiešām ir skaista un labi kopta, taču otrs totālā deficīta priekšmets ir urnas. Nācās nostaigāt veselu ielu ar izsmēķi rokās, lai beidzot to izmestu. Zemē mest negribas – iela ir ļoti tīra.
Ar viesnīcām viss ir samērā labi. Numurs omulīgā viesnīcā Vecās Tallinas centrā, izmaksāja ap 60 eiro, nomalē var atrast arī lētākus variantus. Taču pilsētas nomales neizskatās tik rožainas. Rodas industrialitātes sajūta: pelēkas mājas, šur tur rēgojas rūpnīcu skursteņi. Taču te atzīšos godīgi: pabraukāties pa Tallinai man neizdevās, apmeklēju tikai dažus rajonus, tātad, iespējams, man vienkārši nav paveicies.
Vārdu sakot par braukšanu: sastrēgumi pilsētā ir, turklāt daudzi un apnicīgi. Apnicīgi, jo autovadītāji ir pārspīlēti godīgi un pieklājīgi. Neviens nemēģina apsteigt, visi viens otru palaiž garām. Totāla idille.
Viesabonēšanas atcelšana izspēlēja ļaunu joku. Mobilais internets tagad ir bez maksas, bet tā kvalitāte samaitājusies. Ātrums krīties līdz asarām. Toties gandrīz katrā iestādē ir bezmaksas wi-fi, tātad tūrists var izdzīvot. Ar to gan nevienu vairs nepārsteigsi. Toties līdz sirds dziļumiem pārsteidza smēķēšanas vietu pieejamība vairākos bāros — atsevišķa istaba ar ērtiem dīvāniem un lielisku ventilāciju nevienam nesagādā neērtības.
Noslēgumā varu teikt, ka kopējais iespaids par pilsētu ir pozitīvs. Protams, divas dienas ilgs brauciens objektīvu vērtējumu nesniegs dienām. Pietrūka arī Tallinas iedzīvotāja, kurš varētu norādīt virzienu, lai ieraudzītu galveno. Taču tas nozīmē, ka jābrauc ciemos vēlreiz.
