Vītņu trepes uz stikloto jumta terasi man iespiedušās atmiņā kopš pēdējās vizītes vairāk kā desmit gadus atpakaļ. Es vēlreiz gribu pa tām uzkāpt un paskatīties uz debesīm caur terases stikla lauskām, pirms laiks tās nav iznīcinājis pavisam. Tas ir mans galvenais vizītes mērķis, jo labi atceros, ka slimnīcas telpas ir tukšas un vairāk par dažām uzrakstu plāksnītēm uz palātu durvīm tur nekas nav saglabājies.
Maija vakars ir skaidrs un silts, sāk satumst un vēlme pēc kārtējās klusuma un vientulības devas liek man sēsties auto un doties uz Mežaparku. Esmu uzvilcis šādiem gadījumiem piemērotas drēbes un paņēmis cimdus, jo būs jālien pāri sētai. Man nepatīk sētas, it īpaši, ja tās atrodas pāris metrus no ielas ar samērā dzīvu satiksmi.
Noparkoju automašīnu šķērsielā. Fotosoma un statīvs pagaidām paliek bagāžniekā, es aizsmēķēju cigareti un dodos “izlūkos”. Blakus teritorijā kaut ko būvē un arī aiz pašas slimnīcas ēkas tuvāk uz ezera pusi atrodas dzīvojamā māja. Gribu pārliecināties, ka viss ir klusu un mierīgi, un vēlreiz novērtēt vietu, kur būtu pēc iespējas neuzkrītošāk pārrāpties pāri sētai. Jau šķērsojot ielu, pamanu patīkamu pārsteigumu – vietā, kur blakus teritorija savienojas ar slimnīcas teritoriju, būvniecības žogā ir atstāts pusmetru liels caurums. Tas nozīmē, ka varēšu iekļūt objektā maksimāli neuzkrītoši, nevis svempties pāri sētai, riskējot piesaistīt kaimiņmāju iedzīvotāju vai garāmbraucēju uzmanību.
Pagalms aiz žoga ir klāts ar vairāku gadu pērnajām lapām un tā ir zīme, ka teritorija netiek apsaimniekota. Maksimāli ātri to šķērsojis, nonāku pie ieejas ēkas pagrabā. Šķiet tieši šī ir tā vieta, caur kuru iekļuvu ēkā iepriekšējo reizi. Līdz ieejai ir pakāpieni desmit, kas tāpat kā pagalms ir klāti ar biezu sauso lapu slāni. Ieslēdzu lukturi vājākajā režīmā, esmu jau pie tā pieradis, un dodos lejup. Nepiegružotā eja un pagrabs liecina par to, ka arī bezpajumtnieki šo objektu nav apdzīvojuši. Man nav bail no viņiem, taču es gribu baudīt vientulību pilnā apjomā.
Man dažreiz jautā – vai man nav bail līst nezināmas vietās, pamestos objektos? Tad es skaidroju, ka vienīgais, kas liek satrūkties, ir nezināmas izcelsmes trokšņi. Tādi, kurus nevar izskaidrot, piemēram, ar caurvēja radītu durvju vai logu aizciršanos. Ja nākas konstatēt, ka objektā ir vēl kāds, es parasti nemanāmi dodos prom. Ne tāpēc, ka būtu bail – es vienkārši nevēlos nevienu satikt.
Šoreiz viss ir klusu un, atradis tuvākās kāpnes, es dodos augšup, cerēdams, ka tieši šo kāpņu galā būs stiklotā terase ar vītņu trepēm un man nenāksies meklēt citas. Ēka ir liela un kāpnes ir vairākas. Kāpju uz ceturto stāvu un vairākkārt pamanu, ka lifta šahtai vietām trūkst norobežojošās restes. Viens neveikls solis sāņus un…
Apbrīnojami, bet gaisā joprojām vēdī slimnīcas smarža! Acīmredzot sienas ir tik piesūkušās, ka tā šeit jūtama pat pēc daudziem gadu desmitiem. Esmu augšā un neesmu kļūdījies – vītņotās trepes ir manā priekšā. Ar abām rokām pārbaudījis vai tās joprojām droši turas savā vietā, rāpjos augšā. Mērķis ir sasniegts. Es novietoju statīvu uz terases malas, tālāk iet neuzdrošinos – grīda neizskatās tāda, kas varētu izturēt manu svaru. Es apsēžos uz trepju pēdējā pakāpiena un aizsmēķēju. Lai arī tālumā dzirdami pilsētas trokšņi, šeit es esmu viens. Ir laiks klusumam un vientulībai.
Raksts tapis sadarbībā ar: https://www.facebook.com/zurnals9viri/
