RĪGA, 14. maijs – Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Ikgadējā Rīgas maratonā šogad uzvarēja Džozefs Kjengo (Joseph Kyengo) no Kenijas. Otrajā republikā pasākumu sāka rīkot uzreiz pēc neatkarības pasludināšanas. Maratons notika arī Padomju Latvijā, bet maratona rīkošanas tradīcijas meklējamas vēl pirmās Neatkarības laikos. Pirmo reizi skrējēju sacensības Rīgā notika tālajā 1927. gadā.
Mūsdienu Lattelecom maratons ir tas pats vecais Nordea maratons, kurš 2011. gadā saņēma bronzas kvalitātes zīmi, kas ir tikai 40 pasaules pilsētām. Tā nosaukums nāk no galvenā sponsora vārda. Šodien Latvijas bankām klājas mazliet sliktāk nekā telekomunikācijas kompānijām. Kopš tā laika, kad telefonsakaru kompānija sāka piedāvāt televīzijas komplektus, tās bizness arī sāka kāpt augšup. Tagad šo pašu stratēģiju izmanto mobilie operatori.
Maratona naudas laimests ir tik liels kā nekad — 50 000 eiro. Turklāt laimestu savā starpā dalīs visi uzvarētāji: pieci labākie maratona dalībnieki sadalīs 27 000 eiro, trīs labākie skrējēji no Latvijas — 19 000 eiro, un trīs pusmaratona (21 km) uzvarētāji kopā dabūs 4 000 eiro.
Papildus balvu fondam var tikt pieskaitīts arī apbalvojums par jaunu Rīgas rekordu. Ja kāds pārspēs pagājušā gada rezultātu: 2 stundas, 11 minūtes, 45 sekundes, tad saņems papildus 2000 eiro. Sievietēm ir sava uzvarētāju tabula, un savi rekordi. Apbalvojums par sieviešu rekorda pārspēšanu, kas pašlaik ir 2 stundas, 36 minūtes un 50 sekundes sastāda 1000 eiro.
Piemiņas medaļas un diplomus saņems visi skrējēji, kuri tiks līdz finišam.
Kāpēc atsevišķi tiek izcelti Latvijas maratonisti? Tāda parasta iemesla dēļ, ka vēja dēli no Etiopijas un Kenijas ir visātrākie skrējēji pasaulē un viņi dodas uz visiem pasaules maratoniem. Lai vietējie sportisti saņemtu ne vien bezmaksas medaļas, nākas mainīt noteikumus.
Taču patiesībā, vairākumam dalībnieku distances pārvarēšanā nav nekāda naudas balva, bet gan uzvara pār sevi. Gatavošanās maratonam neizbēgami sekmē veselīgu dzīves veidu. Protams, tikai tad, kad pret sacensībām izturas nopietni un ar saprašanu, ka būs jāskrien gara distance. Tas ir nopietns izaicinājums organismam. Vairākas reizes Rīgas maratona laikā notika nelaimes gadījumi, kad skrējēji pārslodzes rezultātā nonāca slimnīcā, un viņiem bija jāiziet ilgstoša un dārga ārstēšana, kā, piemēram, Rīgas mēram Nilam Ušakovam. Viņa ārstēšanai naudu vāca visa Latvija. Ir zināmi arī nāves gadījumi.
Par to arī ir jāatceras tiem, kas tiecās maratonā uzvarēt sevi. Uzvara nav dzīves vērta. It īpaši kad uzvaras mērķis ir tikt līdz finiša taisnei. Bet ja veselība ļauj, tad noteikti ir jāskrien. Skriešana paildzina mūžu, un sajūta, ka tu esi nonācis līdz finišam, nav salīdzināma ne ar ko citu.