9. maijs. Mans kolēģis Aleksejs pasteidzās pirmais. Ar viedokli. Ar skaidri formulētu, saprotamu un precīzu viedokli par 9. maiju. Īsumā atstāstīšu.
Ir ļoti neērti un nepatīkami, ja svētkos ierodas viesis, kurš uzvedas tā, it kā svētki būtu organizēti viņam par godu. Nevis tam, pie kā viņš atnācis, bet viņam.
Jūs sapratāt. 9. maijs ir svētki tiem, kas uzvarēja. Tiem nedaudzajiem, kas vēl palikuši. Nevis iereibušiem salašņām treniņtērpos, kas izkliedzot – "Rassija, Rassija" klimst ap pieminekli.Nevis viltus veterāniem, kas apkārti ar ordeņiem dirn uz soliņiem. Nevis tiem visiem, kas atnākuši uz parku rīt šašliku un dzert vodku. Nevis tiem, kas uz auto uzlīmējuši – "Na Berļin" un taurēdami braukā pa ielām.
Bet tiem, kas piedalījās. Un uzvarēja. Tiem retajiem, kas palikuši.
Aleksejs novelk lielisku paralēli. Vārdi "na Berļin" 9. maijā ir tas pats, kas Lieldienās uz olām rakstīti vārdi – "Uz Golgātu" un "mēs varam atkārtot".
Ko jūs varat atkārtot? Miljoniem nāvju un ciešanas? "Atkārtojiet" labāk vācu automašīnas vai citus sasniegumus.
Atcerieties, kā šis karš sākās. Kādās parādēs tika iets un kādas vienošanās slēgtas.
Nolieciet galvas par godu kritušajiem. Nevis iereibuši parkā vāvuļojiet – "za pobedu"!