Viss ir kārtībā 8. maija piemiņas dienā, kad Latvijas oficiālās aprindas noliek ziedus Otrā pasaules kara laikā abās frontes pusēs bojāgājušajiem latviešu karavīriem. Gan valsts pirmās amatpersonas ir šeit, gan aizsardzības ministrs, gan visu vēstniecību pārstāvji un nāk pat paši veterāni, kuri karojuši dažādās pusēs. Slikti ir tikai tas, ka nav tautas, nav vienkāršo cilvēku. Tas nav tautā populārs pasākums.
Notikumi norisinājās tradicionāli. Pie ieejas sastājās vesela ārvalstu vēstniecību delegācija. Ieradās Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas, Moldovas, Azerbaidžānas, Kazahstānas, Uzbekistānas, Somijas, Vācijas, Japānas, Šveices, ASV, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji. Tiklīdz ieradās Latvijas augstākās amatpersonas, kolonna devās pie mūžīgās uguns.
Uzdevumu augstumos bija arī drošības pasākumi: visas ieejas un izejas kontrolēja policija un specdienesti, taču, neskaitot gājiena dalībniekus, kapos bija apmēram 30 cilvēki, pie tam 20 viņu vidū bija preses pārstāvji. Kontrasts ar atmosfēru pie pieminekļa Atbrīvotājiem, ko dienas gaitā apmeklē aptuveni 300 tūkstoši cilvēku, patiešām šokēja.
Kolonnas priekšgalā gāja kapelāns, kurš pēc ziedu nolikšanas vadīja piemiņas pasākumu. Vispirms viņš lūdza klātesošos pievienoties klusuma minūtei kritušo karavīru piemiņai, un ilgo minūti pildīja tikai vēja gaudas. Pēc tam ieskanējās Latvijas himna, kuras noslēgumā kapelāns teica karavīru vīrišķībai veltītu runu. Viņš stāstīja par smago situāciju, par to, ka daudzi karavīri no visdažādākajām valstīm raduši mieru Latvijas zemē. Par to, ka ikviens karavīrs ir pelnījis cieņu pēc nāves. Vēstnieki, kuru valstis karoja dažādās frontes pusēs, sērīgi un piekrītoši klusēja.
"Latviešu karavīri karoja abās frontes pusēs, — teica kapelāns. — Un viņu kapi ir visā Latvijā. Mieru mirušajiem, godu un cieņu — dzīvajiem."
Apbēdināja kļūme pasākuma organizācijā — nepareizi saskaņots laiks ar Sarkanās Armijas veterāniem. Vīriem no 130. latviešu korpusa tika paziņots nepareizs pasākuma laiks, un pēc tam bija jau par vēlu kaut ko labot. Tāpēc veterāni ieradās pusstundu vēlāk un pie monumenta pienāca atsevišķā grupā. Tiesa, prezidents, atbilstoši tradīcijai, aprunājās gan ar vienu, gan otru veterānu grupu.
Ko lai saka, gan vienu, gan otru skaits kļūst aizvien mazāks. Pirms pāris gadiem, gan leģionāru, gan sarkanarmiešu skaits pārsniedza simtu. Šogad veterānu rindās palikuši 44 sarkanarmieši un 13 partizāni. Aptuveni tikpat liels ir arī leģionāru un nacionālo partizānu skaits. Mēģinājumi viņus samierināt ir ritējuši ne vienu reizi vien, taču rezultātā nekas, izņemot svētku fotogrāfijas, nav izdevies. Grūti samierināties cauri izlietajām tuvinieku un draugu asinīm. Veterāni nav sadraudzējušies.
Attieksme pret veterāniem var būt dažāda. Domāju, labāk tomēr būtu paust cieņu. Var jau aicināt tautu un demonstrēt paraugu — kādai būtu jābūt pareizai attieksmei pret karu. Un tomēr tradīciju veidot mēģina jau ilgus gadus, bet rezultāta nav. Tie, kas atceras karu un tā mācību, Uzvaras dienu svin nevis pēc varasvīru gribas, bet gan tā, kā sirds liek.
