Francijas prezidenta kandidāta Emanuela Makrona priekšvēlēšanu štābs noraidījis kanāla RT un aģentūras Sputnik akreditāciju, atgādina Maksims Sokolovs.
Štāba pārstāvis paskaidroja: "RT France un Spuntik, šo divgalvaino organizāciju, mēs neuzskatām ne par preses orgānu, ne plašsaziņas līdzekli, bet gan par īstu valsts propagandas aģentūru." Pēc viņa vārdiem, RT un Sputnik "regulāri izplata melīgas ziņas, melīgu informāciju" ar mērķi "kaitēt Emanuelam Makronam".
Pie tam Makrona pārstāvis pavēstīja, ka viņam neesot iebildumu pret plurālismu, viņš iebilstot pret meliem un apmelošanu: "Ja cilvēki nostājas vienā vai otrā pusē, tā nav problēma. Taču, ja viņi regulāri un sistemātiski izplata melīgu informāciju, tā jau ir problēma."
Formāli plašsaziņas līdzekļu akreditācija notiek tikai un vienīgi pēc akreditējošās iestādes ieskatiem. Te darbojas Ivana IV princips: "Jums ļauts savus kalpus ar nāvi sodīt, ļauts apžēlot."
Taču ļaunprātīgs akreditācijas atteikums bojā reputāciju, tāpēc pieņemts noraidīt lūgumu tikai atsevišķos gadījumos un, vēlams, motivēt noraidījumu. To var pat neizpaust skaļi, taču visiem saprotami — "Viņš zina, par ko". Motivācijas trūkuma apstākļos liegums izskatās kā savas gribas uztiepšana vai pat modelis "patiesība acīs kož", kas publiskai personai dažkārt ir nevēlami. Divkārt nevēlami — kandidātam vēlēšanās. Viņa mērķis ir demonstrēt atklātību pilsētai un pasaulei (kur nu vēl, ja runa ir par globālistu, kurš vēlas dzīvot vienotā cilvēces kopmītnē — bez Francijas, bez Krievijas), un mediju iedalīšana mīluļos un naidniekos nu nepavisam neveicina atklāta politiķa tēlu.
Pārliecinošus piemērus, kas apliecinātu RT un Sputnik ļaundabīgo raksturu, Makrona štābs neminēja. Vēl vairāk, ārvalstīs strādājošie Krievijas mediji jautājumā par vēlēšanām Francijā bija ļoti ieturēti un pārbaudīja katru vārdu un katru faktu. Lai nedotu iemeslu provokācijām.
Kā redzam, tas nav līdzējis (vēsture rāda, ka arī agrāk tas līdzējis tikai retu reizi), taču centieni bija lieli. Nekādas pūles arī nelīdzēs, ja par ārkārtīgas ļaundabības izpausmi tiek uzskatīta plaša auditorija.
Tas atgādina padomju praksi, kuras ietvaros ārvalstu pārraižu dienestu (BBC, "Amerikas balss", "Vācijas vilnis") akreditācija netika pieļauta. Pie tam lieguma patiesais mērķis nebūt nebija naidnieku melu un apmelojumu novēršana, bet gan problēma: ko darīt, ka cilvēki nostāsies nepareizajā pusē.
Galu galā, melot un apmelot var arī bez jebkādas akreditācijas un pat no ārzemēm — tā pat ir drošāk. Aizlieguma mērķis bija atņemt naidīgi noskaņotiem žurnālistiem iespēju izklāstīt materiālu pārliecinoši, ar akreditācijas vietā smeltu bagātu faktūru. Vispasaules aģentūru skopās ziņas ir viens, bet aculiecinieka stāsts — pavisam kas cits. Tas nebija vēlams, tāpēc akreditācijas bija aizliegtas.
Cits viedoklis ir iespējams un pieļaujams, ja paša pozīcija neprasa pārāk spēcīgas manipulācijas ar patiesību. Ja tā ir stabila, vairāk vai mazāk. Ja paša pozīcija ir vāja, ja galus nevar savilkt kopā, bet oficiāli pasludināto tēžu atbilstība realitātei kļūst aizvien apšaubāmāka, nākas aizvien spēcīgāk ierobežot citus viedokļus, kuri automātiski iegūst "aizliegtā augļa" imidžu, kas neatvairāmi valdzina publiku.
Kad reālā dzīve un ideālā aina vairs it nemaz neatbilda viena otrai, PSRS aizkaitinātie varasvīri ķērās pie pēdējā argumenta — slāpētājiem, tas ir "baltā trokšņa" ģeneratoriem, kuri darbojās nelojālā radiosignāla izmantotajā frekvencē. Neko daudz nesaklausīsi cauri pīkstēšanai, burbuļošanai un rukšķēšanai. Nez, vai arī lielisko eiropeisko vērtību sargi ķersies pie tādas metodes? Un interesanti būtu zināt, kad tas sāksies?
