RĪGA, 22. aprīlis — Sputnik. Jūs zināt, ko paziņojis mūziķis Oļegs Skripka. Kā normāls cilvēks, jūs esat sašutis. Ja nu tomēr neesat dzirdējis, jo, piemēram, nēsājat folijas cepurīti, atgādināšu: "Cilvēkiem, kuri nevar iemācīties ukraiņu valodu, ir zems IQ, tādiem uzstāda diagnozi "debilisms". Viņus ir jānošķir, jo viņi ir sociāli bīstami, jāizveido viņiem geto."
Jā, pats Skripka jau ir paspējis atsaukt savus izteikumus. Sak, viss ir pārprasts. Var jau būt, ka mēs noticētu viņa atsaukumiem, ja vien pans Skripka nebūtu jau iepriekš izcēlies ar tamlīdzīgām frāzēm.
Skripka ir rokmūziķis. Vēl vairāk, viņš ir lielisks rokmūziķis — atliek tikai atcerēties viņa dziesmas "Весна" vai "Були на сілі", taču, kā zināms, rokmūziķi mēdz būt ekstravaganti. Tāds ir viņu darbs. Skripka nav Merilins Mensons, taču arī viņam patīk piparotas frāzes.
Tomēr visam ir savas robežas. Kad talantīgais Eksels Rouzs nodziedāja: "Police and niggers, that's right, get out of my way." Tātad, pasūtīja afroamerikāņus vienu māju tālāk. Izcēlās nopietns skandāls. Tāds, ka nācās milzīgi atvainoties. Tas notika 1988. gadā, gandrīz pirms 30 gadiem.
Gribu teikt, ka cilvēku dalīšana un diskriminācija no valodas, ādas krāsas un reliģijas viedokļa vairs nav modē, vēl vairāk, normālā pasaulē tā ir nosodāma un sodāma. Par to bieži vien mākslinieks tiek padzīts no skatuves. Atsauksim atmiņā, piemēram, modes dizaineru Džonu Galjano ar viņa antisemītiskajiem izteikumiem. Ir glupi teikt ko tādu. Skripkas gadījumā — īsts debilisms.
Jā, tas ir visīstākais fašisms. Un pie tā novedusi Ukrainas pašreizējā politika. Par to jau ir runāts un tiks runāts turpmāk. Taču es gribu teikt ko citu.
Salīdzinājums ar pagrīdē padzītajiem nav nejaušs. Paskatieties uz Ukrainas kultūras jomu — vai palete ir plaša? Vai pietiekama? Vai tā nav mazinājusies pēdējo gadu laikā?
Maija beigās Maskavā koncertēs leģendārā Aerosmith — sākusies viņu pēdējā tūre. Spēlēs tiek paši Aerosmith, kuri pērnvasar atcēla šovu Kijevā. Tamlīdzīgi lēmumi vērojami aizvien biežāk. Rietumu mākslinieki izvairās no koncertiem Kijevā. Aizvien mazāk ir viesizrāžu, koncertu, pirmizrāžu. Iepriekš Ukrainas galvaspilsētas kultūras dzīve bija daudz piesātinātāka.
Ukrainas kultūras dzīve ir daudz nabagāka arī tāpēc, ka valsts politika ir padzinusi krievu māksliniekus. Bezgalīgie "melnie saraksti" ir panākuši savu.
Viņi taču ir pavērsušies arī pret saviem māksliniekiem, piemēram, pret Aniju Loraku un Taisiju Povaliju. Vajāšanas piemēru ir daudz.
Un runa nav par karu. Runa ir par to, ka tiesībsargājošās iestādes nepievērš uzmanību ukraiņu nacionālistu darbībām. Varasvīri baidās viņus aizskart. Varasvīri domā, ka izmanto radikāļus kā rokaspuišus, taču tie jau sen pūš paši savā stabulē. Kontrolējamais haoss ir palicis pagātnē. Iestājusies pilnīga destrukcija.
Pārāk daudz tukšuma. To aizpilda totāls stulbums: cilvēks maskā lemj, kas ir labi, kas — slikti, ko klausīties, ko skatīties. Tā nav konkurences vide, kurā izvēlas labākos, tā ir kaut kāda mežonība: dīvaini cilvēki lemj, kuru apēst, lai papriecātos.
Kultūras tradīcijām bagātā valstī īstu mākslinieku vietu ātri ieņems dīvainas personības platās biksēs un izšuvumiem rotātos kreklos. Un viņus kontrolēs drūmi ļautiņi ar biedējošām uzšuvēm. Lūk, kāds būs jaunais koncerts bez Skripkas.
