Atklāti sakot, neesmu strītreiseriem veltītās sāgas fans. Noskatījos to sen, un, ja nekļūdos, kā pēdējo skatījos piekto daļu.
Tomēr plašas skatītāju masas par jauno "Forsāžu", šķiet, priecājas. Tā neapšaubāmi kļūs par nomas čempionu. Tās dēļ Krievijā pat notika neliels administratīvs pārpratums: astotās "Forsāžas" pirmizrāde notika gandrīz desmit dienas vēlāk nekā pasaulē, un iecerēts bija to atlikt vēl vairāk. Kāpēc? Lai nodrošinātu nomu Krievijā uzņemtajai filmai "Pirmo laiks", kas veltīta kosmosa varoņiem. Bažījās, ka "Forsāža" varētu varoņus – kosmonautus apdzīt virāžā.
Paskatīsimies, kas tad īsti konkurē ar Krievijas zvaigžņoto sāgu.
Civilā tērpti kaskadieri
Astotā "Forsāža" sākas ar aizraujošām sacīkstēm vecās Havanas ielās. Dzenājas aptuveni ar 240 km/h ātrumu. Izskatās, ka satiksme nav slēgta. Gadījās pat kājāmgājēji (droši vien kaskadieri "civilā apģērbā"). Protams, sacīkstes bija varenas – mašīnas sagrāva ielu kafejnīcas un letes, dzina kapā motociklus un dzinējus.
Tomēr visvarenākais bija nevis ātrums, bet gan tas, ka tā bija Havana – Fidela Kastro valsts galvaspilsēta. Amerikāņu kinematogrāfistiem atlicis tikai uzņemt pakaļdzīšanos Ziemeļkorejas galvaspilsētā.
Jāsaka, ka "Forsāža" sākas kā jau "Forsāža". Dārd dzelži, rēc motori. Fantastiskas pakaļdzīšanās. No daudzstāvu autostāvvietu logiem krīt upurētās mašīnas. Un tā tālāk. Efektīgi, ko citu lai saka.
apšaubāmi, aina ir skaista, taču, manuprāt, amorāla. Astotajā "Forsāžā" ir bezjēdzīgi meklēt saprātīgo, pozitīvo, mūžīgo. Kad sajūsma par pakaļdzīšanos ir rimusies, var doties skandalozās krievu "trakās vadītājas" Maras Bagdasarjanas un viņas draugu – gājēju alejās izpildītu traku forsāžu mīļotāju – pēdās. Pie tam, man šķiet, neseno Eiropā nograndušo teroraktu fonā daudzi triki izsktās apšaubāmi. It īpaši, ja tajos piedalās kājāmgājēji.
Ko atdarināja Mara Bagdasarjana
Sīkums, tāda ņurdēšana vien ir. Pašam interesanti, kas notiks tālāk. Pagaidām atvilksim elpu un paskatīsimies uz aktieriem.
Vins Dīzels. Man nav ne jausmas, kas viņā tik izcils un par ko viņu mīl. Dīzels vienkārši ir centīgs Brjūsa Villisa epigonis. ASV ir tāda profesija – piemēram, Elvisa Preslija impersonators. Mākslinieka precīza kopija. Tā viņi pelna.
Šķiet, arī Vins Dīzels strādā par Brjūsu Villisu. Un punkts. Šķiet, daudzas dāmas ieinteresēs Džeisona Steitema piedalīšanās projektā. Jā, tas ir labs aktieris, brutāls un neskuvies. Taču te viņš šķiet tā kā mazāks – tā kā būtu notievējis vai saslimis. Un pēkšņi kļuvis līdzīgs krievu aktierim Maksimam Averinam.
Dveins Džonsons. Jā, viņam patiešām ir muskuļi. Nosaukt par muskuļiem tādus veidojumus ir zaimojoši – tikpat kā Himalajus nosaukt par pakalniem. Dveins Džonsons rauj lupatlēveros rokudzelžus, ar dūrēm maitā betona sienas. Jā, Švarcenegera kontā ir daudz tādu lomu.
Toties Mišela Rodrigesa ir notēlojusi vislabāk atmiņā paliekošo lomu. Runa pat nav tikai par aktiera spēli. Redzams, ka viņa tēlojusi centīgi un klausījusi režisoru. Nē, runa ir par ko citu. Mišela Rodrigesa izskatās tik līdzīga trakajai Marai Bagdasarjanai… Atklāti sakot, ne mirkli nešaubos par to, ka ātrās braukšanas mīļotāja no Maskavas meitenīgi atdarina Mišelu.
Un Šarlīze Terona. Filmā viņa parādās ar tūkstoš sīkām bizītēm. Patiešām, viņa ir burvīga, taču tēlo ļaunu hakeri, kura sapņo par varu visā pasaulē. Šarlīze perfekti pārvalda mīmiku, fantastiski ataino emocijas. Un visu šo skaistumu bojā tikai viena lieta – manikīrs. Kā paskatos uz hakeres Šarlīzes nadziņiem, kuri klaudzina pa klaviatūru, kļūst skaidrs – tas viss nav pa īstam.
Motorzāģis un kodolčemodāns
Toties filmā sižets iet uz priekšu. Piemēram, Šarlīze Terona vervē nesalaužamo Vinu Dīzelu. Viņš padodas un sāk "braukt" pret savējiem. Tie neko nesaprot. Tāpat kā skatītāji.
Taču izrādās (te nu nāksies pateikt priekšā, ko lai dara, taču "Forsāžu" neskatās sižeta dēļ), ka viņa pirmā sieva no kaut kādas agrākās sērijas ir dzemdējusi Vina dēlu. Dīzela varonim nav bijis ne jausmas par viņu. Toties Ļaunā doktore draud nogalināt nelaimīgo mazuli. Un Vins pāriet pie "sliktajiem".
"Bijušo" kopā ar mazuli tur gūstā slepenā lidmašīnā aiz necaursitamas stikla starpsienas. Un Vins Dīzels iekļūst lidmašīnā, glauda stiklu un izplūst asarās. Arī otrā pusē valda lirika. Aina ir ilga, velkas saldi jo saldi. Vārdu sakot, pie šīs ainas es aizmigu, tāpēc zināma daļa filmas vēl joprojām ir miglā tīta.
Atmodos, kad ekrānā tika vajāts limuzīns. Šo ainu neaprakstīšu, taču tās noslēgumā Vins Dīzels, draudot ar kaut ko modernizētam motorzāģim līdzīgu, kaut kādiem cilvēkiem ar Krievijas karodziņiem uz žaketes atlokiem atņem kodolčemodāniņu. Pie tam viņu vidū, izrādās, ir aizsardzības ministrs, tātad Sergejs Šoigu.
Ne mazākās līdzības ar Sergeju Kužugetoviču. Filmā redzamā Krievijas amatpersona daudz vairāk līdzinās sporta ministram Vitālijam Mutko. Varbūt viņa nemirstīgie vārdi "let me speak from my heart" ir atstājuši neizdzēšamu iespaidu arī uz Ameriku.
Šajā brīdī noskaidrojas, ka līdz šim bija tikai ziediņi. Tālāk sākās odziņas.
Dzērveņu meistari
Tālāk filmas pozitīvie varoņi nogalina Krievijas karavīrus. Veselām kaudzēm. Saskaņā ar Holivudas vecajām "dzērveņu" tradīcijām, Krievijas karavīri atainoti kā nevīžīgi bārdaiņi. Tiesa, it kā tie esot kaut kādi separātisti, kas apmetušies atomzemūdeņu polārajā bāzē. Tomēr rodas iespaids, ka, pateicoties rietumu propagandisko struktūru pūlēm, ar vārdu "separātisti" joprojām apzīmēti karavīri.
Krievi nav slikto pusē. Paturam prātā – tumšos spēkus iemieso Šarlīze Terone ar manikīru. Krievi vienkārši nez kāpēc iejaukušies divu autobandu kašķī. Ja viņi turētos nostāk, nekas nebūt noticis. Baismīgie krievu kazaki vajā labdabīgos amerikāņus pa Barenca (iespējams) jūras ledājiem kaut kādās "tačkās", apšauda ar raķetēm, taču neviena krievu raķete, pat ar infrasarkano mērķa meklētāju, amerikāņiem netrāpa.
Atceros, kādu sašutuma vētru perestroikas gados radīja nevainīgais padomju grāvējs "Vientuļais reiss". "Kā?! – sašuta brīvdomīgie publicisti. – Vai patiešām uzdrošinājušies rādīt padomju armijas un Amerikas bruņotu sadursmi? Cik zemiski!" Kopš tā laika filma – itin laba un interesanta – šķiet, pat nav ne reizi demonstrēta televīzijā. Viss, aizliegta uz mūžīgiem laikiem.
Taču, kā zināms, vērsim nav ļauts tas, kas ļauts Jupiteram. Kā redzam, Krievija labprāt pērk filmas, kurās labie anglosakši nogalina tās kareivjus. Un pat prognozē tādām filmām līdera vietu nomā. Ļaunuma impērija, ko lai dara.
Izskatās, ka tehniskā puse ir sagatavota šķietami rupīgi. Piemēram, citās Holivudas filmās uzraksti kirilicā ir īsta abrakadabra un burtu salikums, astotajā "Forsāžā" pieeja ir rūpīgāka. Piemēram, uz helikopteriem rakstīts "Bīstami". Ar bārdainajiem kazakiem piebāztais angārs rotāts ar uzrakstu "Munīcija".
Brīnumu gan arī ir daudz. Piemēram, hakere Šarlīze klakšķina savu manikīru pa klaviatūru un nosper kodolzemūdeni no sausā doka. Jā, bez ekipāžas, pa zemi. Tādu nianšu ir daudz. Pilnā ātrumā lidmašīnā iekļūst Džeisons Steitems. Dveins Džonsons ar savām muskuļotajām kājām pasper malā nāvējošās kodolgalviņas.
Iepriecina tikai viens. Pirms desanta Krievijas teritorijā aiz Polārā loka "Pentagonā" notiek gaišo spēku sanāksme. Viens no amerikāņu "elfiem" saka: "Samara, Poļarnij, Jalta! Kas tās viņiem par pilsētām? Kā viņi to izrunā?!"
Iespējams, kādam nav zināms: Jalta atrodas Krimā, kuras piederību Krievijai ASV neatzīst ne mazākajā mērā. Taču Holivudas meistari ar vieglu roku rīkojas pretēji visvarenā Valsts departamenta gribai un atzīst, ka Krima pieder Krievijai. Bez mazākajiem spaidiem.
