BBC Future komentētājs, psihologs Kristians Džarets stāsta, ka diezgan reti apspriesta rakstura pazīme var kļūt par politisku uztraukumu iemeslu visā pasaulē. Pilnu raksta tekstu publiskoja portāls InoSMI.
Daudziem zināms psiholoģijas jēdziens "narcisisms". Tas ir raksturīgs cilvēkiem, kuri ārēji liekas uzpūsti un pašpārliecināti, taču viņu iekšējais "es" atšķiras ar savu vājumu un aizvainotību. Tas pats notiek ar kolektīvu narcisismu. Tam ir pakļauti tie, kas demonstrē pārlieku pārliecību par savas grupas pārākumu, tā varētu būt banda, reliģioza kopiena vai nācija, bet dziļi iekšienē tā šaubās savas grupas prestižā un tāpēc vēlas tās atzinumu citu vidū.
Šī rūpīgi slēptā aizvainotība kalpo par pazīmi, kas ļauj atšķirt kolektīvu narcisismu no parastas lepošanās ar savu valsti.
Tikpat patmīlis atšķiras no cilvēka ar veselīgu pašnovērtējumu. Citu pētījumu dati liecina, ka noteiktie kolektīvā narcisisma aspekti – tie ir sava veida personas dzīves trūkuma sajūtas kompensācija. Lielākoties tas atgādina cilvēku-patmīļu uzvedību, kuri sevi ceļ augstāk par citiem un plātās ar sevi, lai slēptu savu uztraukumu.
"Kolektīva narcisisma" jēdziens nav jauns. Pirmoreiz to izmantojuši psihoanalītiķis Ērihs Fromms un sociologs Teodors Adorno 20.gs. 30.gados. Taču sociālie psihologi ļoti laicīgi atkal ieinteresējās par šo problēmu, ņemot vērā, kādi politiskie uztraukumi pēdējā laikā satricina pasauli.
Kolektīvie narcisi un pasaules politika
Saskaņā ar pirmajiem datiem, kurus ieguvusi Agnieška Goleca de Zavala no Goldsmita koledžas, kolektīviem narcisiem ir lielāka tieksme balsot par Donaldu Trampu un Breksitu. Precizēsim: tas viss nenozīmē, ka visi cilvēki, kuri balsoja par Trampu un Brexit ir kolektīvie patmīļi.
Patiesībā pie kolektīvā narcisisma lielākā vai mazākā mērā var apelēt politiķi — jebkurā strīda abu pušu pārstāvji. Piemēram, Deivids Kamerons, kurš tolaik atradās Lielbritānijas premjerministra amatā, aicināja saglabāt valsts dalību ES, uzrunājot pilsoņu patriotiskās jūtas.
"Es nedomāju, ka Lielbritānijai būtu vērts izstāties no ES sastāva. Es domāju, mums jāpaliek un jācīnās. Lūk kas mums ir jādara. Lūk kas padarīja mūsu valsti varenu, un tādai tā arī palīks nākotnē, " – paziņoja viņš.
Interesants un, iespējams, ļoti svarīgs fakts, ka kolektīvie narcisi labprātāk tic sazvērestības teorijās, it sevišķi ar svešinieku dalību.
Piemēram, cita pētījuma ietvaros, kurš tika publicēts pagājušajā gadā, Goleca de Zavala un Aleksandra Čihocka no Varšavas universitātes noskaidroja, ka poļi, kuriem tika konstatēti kolektīvā narcisisma acīmredzamās pazīmes, ticēja tam, ka 2010. gada aviokatastrofa, kurā gāja boja Polijas prezidents un citi politiķi, bija terorakts no Krievijas puses.
Kā ziņo Goleca de Zavala un Čihocka, uztrauc fakts, ka kolektīvs narcisisms var kļūt par naida iemeslu starp valstīm, jo kolektīvie patmīļi bieži iestājas par atbildes pasākumu pieņemšanu, kad uzskata, ka viņu grupa tikusi aizvainota.
Vēl viens pētījums ar amerikāņu studentu piedalīšanos parādīja, ka kolektīvie narcisi lielākā mērā sliecas atbalstīt kara agresiju.
Nejauciet ar patriotismu
Neskatoties uz visiem šiem secinājumiem, vērts atzīmēt, ka kolektīvais narcisisms diezgan stipri atšķiras no citiem nacionālās lepošanos veidiem, un pozitīvā attieksmē pret savu valsti var būt vesela virkne priekšrocību.
Savā nesenajā zinātnisko darbu apskatā par šo tēmu Čihocka skaidro, kāds labums ir stiprām piederības jūtām grupai.
Cilvēki var piepildīt savu dzīvi ar jēgu un nozīmi, rīkojoties grupas interešu vārdā, bet veselīgo patriotismu parasti saista ar toleranci un saprotošu attieksmi pret citu nāciju pārstāvjiem.
Taču kolektīvi narcisi atšķiras ar savu pretošanos un bieži pat paranoisko pozīciju, kā arī ar neremdējamo kāri pēc atzinības no apkārtējo puses.
Protams, reālajā dzīvē daudzi no mums tā vai šādi izjūt visas šīs jūtas vienlaikus. Turklāt mūsu uzstādījumi un pārliecinājumi ar laiku var mainīties. Taču, ja neņemt vērā sīkumus, cilvēkiem, kuriem ir kaut kāds sakars ar politiku, derētu pievērst nopietnu uzmanību šo pētījumu rezultātiem.
