RĪGA, 24. marts — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Ar savu pavadoni, Rīgas Centrāltirgus mārketinga nodaļas vadītāju Aleksandru Šuņinu tiekamies tūristu vidū vispopulārākajā vietā — zivju paviljonā. No mazsālītu un kūpinātu zivju smaržas mazliet griežas galva. Jūtama garšvielu un jūras sāls smaka, acis žilbst no dažādības, un neviļus rijam siekalas.
"Vai atceraties Bulgakova frāzi: sak, store mēdz būt tikai pirmā svaiguma?— mums apvaicājās pavadonis. Apstiprinoši mājam ar galvām. — Nu, mūsu tirgū mēdz būt citādi."
"Daži mūsu piegādātāji ved zivis ne tikai vairākas reizes nedēļā — pirmdienās un ceturtdienās, bet gan ik dienas vai pat dažas reizes dienā. Tātad zivtiņa, kas atvesta pusdienlaikā, ir svaigāka nekā no rīta piegādātā. Nu, bet tiem, kam vajadzīga pati, pati svaigākā, sortimentā vienmēr ir arī dzīvā zivs."
Pa grūti pamanāmām kāpnēm dodamies lejup un nokļūstam platā gaitenī — īstā pazemes ielā. Pa abām pusēm stiepjas noliktavu telpu durvis, no kurām jūtami dveš aukstums.
Kā 4 gadu laikā uzstādīt pasaules rekordu
"Pazemes telpu platība sasniedz aptuveni 2 hektārus, galvenais gaitenis ir garāks par dažu labu galvaspilsētas ielu — 337 metrus garš, — stāsta Aleksandrs. — Zem zivju un gaļas paviljoniem ir saldētavas, zem pārējiem — ledusskapji un vienkāršas glabātuves ar palīgtelpām darbiniekiem."
"Taču vispārsteidzošākais šajā mazajā pilsētā ir tās celtniecības gadi — no 1924. līdz 1930. gadam. Iedomājieties vien: beidzies pirmais karš ar asiņainām cīņām Latvijas teritorijā, lielākā daļa uzņēmumu evakuēti uz Krieviju, pilsētas ekonomika sabrukusi. Jaunā republika tikai sāka paplest spārnus.
"Un mazā, izputinātā valsts iecer vērienīgu projektu. Eiropā nebija nekādu analogu tam, ko rīdzinieki izprojektēja 1924. gadā un īstenoja 6 gadus vēlāk. Mūsu tirgus vēl joprojām ir lielākais Eiropā. Vai varat iedomāties? Kari, revolūcija, sabrukums, taču Rīga ceļ objektu, kādam līdzīgu nav pat uzvarētāju valstīs, kas no zaudētājiem iekasēja milzīgas kontribūcijas!"
"Patiesībā tas bija tālaika Rīgas pašvaldības vadības nopelns, — stāsta Aleksandrs Šuņins. — Valdībā strādāja sociāldemokrāti, un tai bija svarīgi panākt tādu uzlabojumu pilsētā, ko sajustu visi. Divus gadus tirgus būvdarbi bija iesaldēti, un tas notika laikā, kad pilsētā pie varas nāca labējie, kuri kritizēja kreisos par tēriņiem. Ilgu laiku viņi pie varas nenoturējās, jo rīdzinieki ieraudzīja, ka nodokļi tiek iekasēti tāpat kā agrāk, taču kreisie tos tērē daudz saprotamāk.
"1926. gadā sociāldemokrāti atgriezās pie varas pilsētas pārvaldē un divu gadu laikā tirgu pabeidza. Šeit bija visaugstākie griesti un pārdomāti logi, daudz gaismas un vācu firmas AEG pirmie kompresori."
Ieejam vienā no telpām, kur stāv muzeja eksponāts — tas pats XX gs. sākumā ražotais saldētavas kompresors. Šis monstrs darbojas uz amonjaka bāzes un jau sen ir apturēts. Jaunās saldētavu iekārtas darbojas uz apkārtējai videi draudzīgākā freona bāzes.
Pa upi un dzelzceļu
Izejam pa vārtiem pie kanāla, un mūsu gids turpina stāstu par Pirmās republikas sasniegumiem.
— Šeit bija ļoti ērta loģistika, kas ietvēra ne tikai produktu piegādi pa ielām, bet arī pa upi un dzelzceļu. Upes pasažieru transports Rīgā zaudēja savu nozīmi 50. gados, taču daudz agrāk zvejnieki vairs nepiestāja pie tirgus. Dzelzceļa satiksme ar Centrāltirgu izsīka, kad tas pārtrauca vairumtirdzniecību.
It kā jau viss skan loģiski, taču jūtams kaut kāds zaudējums, it kā pasaule soļotu uz priekšu, bet Rīga ir palikusi pagātnē, savas varenības dienās…
Ko Centrāltirgū meklē Staļins
— Vai gribat, pastāstīšu jums leģendu par Staļina rēgu Rīgas tirgū?— pēkšņi apjautājās Aleksandrs. — Pašlaik virs mūsu galvām ir dārzeņu paviljons, kurā no 1951. līdz 1953. gadam tapa 20 metrus augsts piemineklis Rīgai. Latvija bija vienīgā PSRS republika, kurā piemineklis netika uzstādīts. Kamēr to cēla, sākās Hruščova atkusnis. Skulptūra Rīgas ielās neparādījās, toties daudzi tirgus darbinieki ir redzējuši zema auguma gruzīnu ar krāšņām ūsām, kurš smēķējis pīpi un ar labi pazīstamu akcentu vaicājis, kur īsti esot viņa piemineklis? Pēdējos gados viņš parādās aizvien retāk, laikam jau būs zaudējis cerību.
Virs mūsu galvām atzarojas dažnedažādas caurules un vadi. Gadsimta sākumā saldētavu iekārtas un ūdensvads bija patiesi revolucionārs jaunievedums. Šodien sanitārās normas pieprasa gan kanalizāciju, gan elektrību. Daži uzņēmumi izmanto ultravioleto gaismu bakterioloģiskajai apstrādei. Protams, ir internets, dažas kompānijas pat pieņem pasūtījumus tiešsaistē. Kas to lai zina, kādas tehnoloģiskās prasības tirgus tiks izvirzītas nākamajos gadu desmitos?
— Patlaban galvenais klientu ērtību jautājums vēl joprojām ir autostāvvieta, — nopūšas Aleksandrs. — Vēlams, lai tā būtu bez maksas, vismaz pirmās 30 minūtes. Taču vietu autostāvvietai pilsētas centrā nav nemaz tik daudz, kur nu vēl bezmaksas stāvvietai.
Mēs uzduramies miesnieka bluķim, pa malām tas nokrāsots ar sarkanu krāsu. Virsmā vīd cirvja pēdas.
— Bluķus taisa tikai no dižskābarža un ozola, — stāsta gids. — Visdārgākais miesnieka instruments. Bluķim der tikai līdzeni baļķi bez zariņiem, virsmu nokasa ar nazi un apbārsta ar sāli, kas izvelk mitrumu un nogalina daudzas baktērijas. Jo vairāk laika miesnieks velta bluķa profilaksei, jo ilgāk tas kalpo. Kad virsma kļūst pārāk mīksta, uz tā strādāt ir vienkāršāk, taču bluķis sāk sairt no iekšpuses. Tad galdnieks nogriež no tā 5-10 centimetrus līdz cietai un līdzenai virsmai.
Cīņa ar žurku karaļiem
— Bet kā jums te klājas ar grauzējiem?— vaicā fotogrāfs.
— Karš rit ne uz dzīvību, bet uz nāvi, — attrauc gids. — Tagad uzvara ir mūsu pusē, un žurkas te sen nav redzētas. Taču bija laiks, kad tās šeit mudžēja. Tad rīkoja masu likvidācijas akcijas. Lielākā no tām notika 1987. gadā. Toreiz no paviljona izveda visas preces, un karam ar žurkām uz divām dienām tika ataicināta regulārā armija. Žurkas gan ķēra, gan indēja, gan visādi iznīcināja. Taču dažiem viltīgiem grauzējiem tomēr izdevās bēgt. Attapīgais tirgus direktors izdeva pavēli, ka par katru žurkas asti pienākas prēmija, un īsā laikā grauzēji tika iznīdēti pilnībā. Tagad tos likvidē ar indēm, kuru izmantošanu stingri reglamentē eirostandarti.
Vēl joprojām Rīgas Centrāltirgus ir lielākais Eiropā, līdz ar atklātajām platībām tas aizņem 7,2 ha. Tuvākais tā konkurents Turīnā ir mazāks gan kopējās platības, gan paviljonu skaita ziņā. Darba dienās te iepērkas 50-80 tūkstoši apmeklētāju, bet izejamās dienās to skaits sasniedz 120 tūkstošus cilvēku dienā.
86% rīdzinieku tirgu apmeklē vismaz reizi gadā. 30% tā apmeklētāju ir tūristi. Centrāltirgus paviljoni iekļauti arhitektūras pieminekļu un UNESCO kultūras mantojuma sarakstos. Taču tā pagrabi līdz pat šim laikam slēpj milzum daudz noslēpumu un leģendu.
