Paskaidrošu. Pēdējoreiz mani šī sajūta pārņēma, kad uzzināju, ka nojauc pēdējo pazemes raķešu bāzi Latvijā. Unikāla aukstā kara pēdējā tāda mēroga liecība aizgāja turpat, kur pārējās — betona šķembās un metāllūžņos. Tāpat kā Kadagas bunkurs, tāpat kā… Es neuzskaitīšu.
Lai kas būtu šo objektu īpašnieks, viņam izdevīgāk šķita sagraut un nodot lūžņos vēsturi, lai gūtu nožēlojamu vienas dienas peļņu par pārdoto metālu, nekā saglabāt, sakopt… Piedodiet, dārgie privātīpašnieki, varbūt jums bija savi iemesli!
Tomēr kaimiņos Lietuvā viss notiek drusku savādāk — VDK muzejs Kauņā, militārais muzejs Plokstinē (viņi nenojauca R-12 raķešu bāzi, kā Tirzā). Man noteikti var oponēt.
Savādāk, kā par likteņa ironiju, nenosauksi. Vēl pavisam nesen ar kolēģi apspriedām objektus Juglā. Ka viss paiet, zūd, tiek nojaukts. Un kolēģis ieminējās — nu, Bābelītes elektrostacija jau paliks vienmēr. Vismaz to neviens neaiztiks. Šodien uzzināju, ka pienākusi kārta arī tai.
Vakarā dodamies turp. Elektrostacija ir apjozta ar celtniecības žogu, un, ņemot vērā, ka demolēšanas tehnika tur paliek arī naktī, visticamāk, arī apsargāta. Taču šoreiz mani tas uztrauc vismazāk.
Es pagaidām nezinu, cik daudz vēl ir palicis, cik jau nojaukts, un man vajag kadrus. Visticamāk šīs vietas pēdējos kadrus — citu vairs nebūs. Pat potenciālā iespēja, ka teritorijā varētu būt suns, mani šoreiz neattur.
Koki ir izcirsti, visapkārt ir zaru kaudzes, un vienīgais apgaismojums ir galvas lukturītis minimālajā režīmā, lai nepiesaistītu apsardzes uzmanību. Noorientēties ir visai sarežģīti, taču nejauši uzduramies ieejai tuneļos, kas savienoja elektrostacijas mašīnu zāli ar pazemes degvielas tvertnēm — milzīgiem zemē ieraktiem betona cilindriem.
Dodamies uz vienu no tiem. Ieeja tvertnē ir aizgruvusi, un, kā vēlāk noskaidrosies jau esot virszemē, tvertne ir atrakta un jau līdz pusei nojaukta. Savukārt otrā tvertnē joprojām var ieiet, un mēs to arī darām. Šeit ir būts daudzas reizes, taču tagad es saprotu, ka fotografēju šeit pēdējo reizi. Mēģinu būt radošs.
Tālāk pa tuneli aizejam līdz mašīnu zālei un nofotografējam to no iekšpuses. Kāpjam atpakaļ virszemē un starp milzīgiem smilšu kalniem atrodam atrakto un līdz pusei nojaukto degvielas tvertni. Episks skats. Pavadām šeit minūtes 20. Es nekautrējos izgaismot kadru ar spēcīgu rokas lukturi, lai iegūtu fotogrāfijas. Apsargs acīmredzot guļ. Turpat blakus aiz viena no atrakto smilšu kalniem arī mašīnu zāle. Vēl pagaidām neskarta.
Pilnībā automatizētā rezerves elektrostacija ekspluatācijā tika nodota 1939. gadā. Kara gadījumā, ja no ierindas izietu Ķeguma HES un Andrejsalas termoelektrostacija, tā varētu nodrošināt Rīgas elektroapgādi. 1944. gada 13. oktobrī vācu armija atkāpjoties, elektrostaciju uzspridzināja.
Līdz 2017. gada februārim tā atradās mežā pie Bābelītes ezera, un apdraudēja cilvēku dzīvību tieši tikpat daudz, kā atrašanās uz ielas dzērumā vai vizināšanās no kalna ar slēpēm.
Pagaidām neesmu interesējies par iemesliem, aiz kuriem tiek maskēta vēl viena vēstures pieminekļa likvidēšana Latvijā. Gan jau, ka tās ir "rūpes par vidi", "iedzīvotāju drošība" vai citas atrunas. Uzjautāt Nilam…?
